7 publiskās runas kļūdas, ko prezentācijās pieļauj uzņēmumu darbinieki

Oskars Priede, November 2, 2016

Prezentācijas un informācijas pasniegšana publiskas runas veidā ir regulāra uzņēmumu iekšējās un ārējās komunikācijas sastāvdaļa. Biznesā nereti uzvar tas, kurš spēj savu ideju vai produktu pasniegt interesantā, saistošā un klausītājam noderīgā veidā.

Mana darba specifika ir tas, ka ikdienā redzu un arī vērtēju ļoti daudz prezentāciju un uzstāšanos. Veicot publiskās runas trenera darbu, man jo īpaši ir jāpievērš uzmanība klientu (organizāciju) darbinieku pasniegtās informācijas saturam un formai. Turklāt, nereti vadu konferences un seminārus, pildot moderatora lomu, kuros arīdzan uzstājas lielu un vidēju uzņēmumu darbinieki.

 

Kopā esmu redzējis daudzus simtus prezentāciju, kas man dot iespēju izveidot kopsavilkumu ar tipiskāko kļūdu un  nepilnību sarakstu. Šis saraksts ļaus jums aizdomāties par savu un kolēģu prezentāciju kvalitāti un attiecīgi – ietekmi uz rezultātu.

1. kļūda – nepārdomāts ievads

Uzņēmumu pārstāvji nereti prezentācijas sāk, nosaucot savu vārdu un amatu saistībā ar organizāciju, kuru pārstāv. Vēl mēdz pieminēt savu “lielo prieku”, redzot tik “kuplo dalībnieku skaitu” vai kādu citu tukšu un bezvērtīgu frāzi. Un viņus var savā ziņā saprast, jo sākums ir grūts un gribas mazināt mulsumu, lauzt barjeras, kausēt ledu. Viņus var saprast, tomēr tik svarīgu uzstāšanās daļu atstāt bez pienācīgas sagatavošanas – muļķība. Sākums ir tas brīdis, kad klātesošajos veidojas pirmais iespaids par runātāju un pārstāvēto organizāciju. Tās ir nozīmīgas 20 sekundes: 3-4 sekundes vizuālajam novērtējumam un atlikušais laiks – pirmo dzirdēto vārdu analīzei, salīdzinājumam ar pieredzi, stereotipiem un uzskatiem.

 

indtro

 

Kā rakstīju sava bloga ierakstā Iepazīstini ar sevi ietekmīgi, lai sekmīgi iesāktu savu runu, kas parasti nozīmē iepazīstināt ar sevi, jums jāzina, kas jūs esat, kāds ir jūsu darba rezultāts (vērtība), un kas ir jūsu darba rezultāta lietotāji (vērtības pircēji). Tātad, tas nav par to, kas jūs esat kā persona. Viņiem ir vienalga. Auditorijā esošajiem cilvēkiem rūp tas, kas dod vērtību viņiem.

 

2. kļūda – “par mums”

Uzkrītoši bieži ievadā, pēc tam, kad runātājs ir iepazīstinājis ar sevi, tiek runāts par organizāciju, kuru tas pārstāv. Tiek izklāstīta vispārīga informācija par paveikto, lielākajiem klientiem, produktu portfeli, darbinieku skaitu, apgrozījumu un nākotnes plāniem. Kā likums – tas notiek uzstāšanās sākumā. Jebkuras prezentācija sākumā auditorija būs samērā uzmanīgi klausītāji viena iemesla dēļ – “vai runātājs ir tā vērts, lai viņā klausītos?”. Plānojot uzstāšanos, ir jāsaprot šī vienkāršā patiesība. Saprast to ir gaužām vienkārši: pārsvarā mēs visi – vairāk vai mazāk apzināti – šādu spriedumu izdarām, kad mūsu priekšā kāds atļaujas nostāties un mūs uzrunāt.

Kā pareizi plānot šo runas daļu? Risinājums ir pavisam vienkāršs – runas plānošanas stadijā izlaist paredzamās informācijas porcijas caur “filtru”. Filtra galvenais jautājums ir “nu un?” jeb angliski “so what?”.

 

Beautiful blonde woman. Fashion portrait. Blowing bubble gum.

 

Ja informācija, kuru paredzēts pasniegt auditorijai, “iet cauri” šādam filtram, viss ir kārtībā. Uzdrošinos apgalvot, ka lielākajā daļā gadījumu tāda informācija kā, piemēram, “mūsu uzņēmumā strādā 30 IT jomas inženieru, kuri ikdienā rūpējas par jaunu produktu izstrādi” neiztur jautājumu “nu un?”. Kāpēc? Tāpēc, ka klausītājus (un cilvēkus vispār) primāri interesē paša pasaule, paša labums, savu problēmu iespējamie risinājumi. Pirms runāt par sevi, pirms “demonstrēt muskuļus” jums ir jāieinteresē cilvēki, komunicējot viņu valodā, aizskarot viņu emocijas saistībā ar viņu vajadzībām. Iedodiet viņiem informāciju par to, kā konkrētais produkts vai risinājums viņiem palīdzēs vai mainīs pasauli (ap viņiem vai globāli) un starp citu pieminiet, ka pie tā ir strādājuši jūsu mīļotie 30 inženieri, ja jums tas ir svarīgi.

Piemēram, komunicējot pasākumā būvniecības nozarē un sakot, ka “aptuveni 60% laika, ko strādnieks pavada būvlaukumā, tiek iztērēts neproduktīvi” un jūsu pieredze rāda, ka “ieviešot būvdarbu organizēšanas IT sistēmu, rādītāji uzlabojas, ļaujot būvobjektu pabeigt ātrāk un garantējot mazāk cilvēcisko kļūdu kvalitātes jomā”, jūs varat būt drošs, ka šādai informācijai ir grūti piemērot reakciju “nu un?”. Tā vienkārši nestrādā, jo konkrētajā jomā strādājošajam vai konkrētā biznesa īpašniekam strādnieku zemā produktivitāte, būvobjektu termiņu “iestiepšanās” un nebeidzamie garantijas remonti ir liela sāpe, tātad – prioritāte, kura iztur šo maģisko “nu un?” filtru .

 

3. kļūda – “produkta fīčas”

Visbiežāk, kad publiskas runas veidā uzrunājam cilvēkus, kuri nav pazīstami ar kompānijas produkta priekšrocībām, ir nepārvaram vēlme argumentēt, t.i. ar putām uz lūpām mesties pierādīt, kāpēc esam labāki, efektīvāki un visādā ziņā noderīgi. Šeit jums ir vērts aizdomāties par jūsu lēmumu pieņemšanas procesu. Kad saskaraties ar aktīvu produkta pozicionēšanu, reklamēšanu un labo īpašību uzsvēršanu, kāda ir jūsu reakcija? Bieži tā ir ienākošās informācijas bloķēšana. Tai var būt vairāki iemesli. Kā galvenie minami divi:

– cilvēkiem nepatīk, ja tiem kaut ko cenšas “iepārdot”;

– neuzticība, jo klausītājam ir skaidrs, ka runātājs, raksturojot savu produktu, runā tikai par medaļas vienu pusi (pozitīvo).

 

Kad jūs pēdējo reizi redzējāt veļas pulvera reklāmu, kas apgalvo, ka produkt ir lielisks, bet reizēm tomēr netiek galā ar svaigas zāles traipiem uz bērnu bikšu ceļgaliem. Neesat dzirdējis? Es arī neesmu.

 

img_3755

 

Risinājums – par katru cenu radīt interesi uzzināt vairāk. Respektīvi – iedot maz, bet sulīgi. Detaļās neieslīgt, neargumentēt un nepierādīt. Pārliecinoši, ar saimnieka sajūtu nodefinēt “lielo bildi” kā produkts risina noteiktus problēmjautājumus, iztiekot bez sīkumiem, bez “fīčām”.

 

4. kļūda – monologs

Laba prezentācija = saruna. Pat, ja klausītāji prezentācijas laikā nebilst ne vārda, oratora uzdevums ir veidot komunikāciju, mentālu mijiedarbību. Tas ir vienīgais veids kā panākt klausītāju patiesu iesaisti, jo cilvēki mūsdienās nav gatavi vienkārši sēdēt un uzņemt informāciju. Informācijas šodienas sabiedrībā ir pārpārēm. Stipri par daudz. Nevienam nav vajadzīga vēl viena 20 minūšu garumā izklāstītas informācijas porcija. Teiksiet – skarbi? Jā, tā ir. Šāda kritiska pieeja palīdzēs runātājiem domāt par iespējām iesaistīt publiku.

Runātājam ir jābūt pateicīgam un arī ļoti atbildīgam par uzmanību, kuru tam ir devusi auditorija. Šāda pieeja ir ļoti svarīga laikmetā, kad ierobežotākais un visgrūtāk pieejamais resurss nav dimanti, nafta vai zelts, bet gan cilvēku uzmanība.

 

Sava bloga ierakstā Tava auditorija – tavs zelts rakstīju par vienkāršiem un efektīviem veidiem kā auditorijā radīt ieinteresētību:

– pasakiet auditorijai, kas tā ir;

– izsakiet apgalvojumu;

– uztaisiet mini aptauju;

– nosauciet cilvēku vārdus;

– atsaucieties uz informāciju, faktiem, sarunām;

– izsakiet pateicību;

– atsaucieties uz līdzīgu klausītāju grupu;

– izstāstiet stāstu, kura varoņi ir klausītājiem līdzīgie.

 

Cilvēku uzmanības piesaiste un noturēšana ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no jomas, kurā darbojaties. Tātad jūsu zelts ir klausītāju uzmanība, jūsu auditorija ir jūsu zelts. Tāpēc attiecieties pret to atbilstoši.

 

5. kļūda – nav plāna B

 

Plānošanas spēks ir ne jau plānā, ko izstrādājat. Kā militāristi mīl jokot – plāns ir derīgs līdz atskan pirmais šāviens. Plānošanas burvība ir radošums un enerģija, kas rodas procesa laikā.

 

planning_strategy

 

Es aicinu nepaļauties uz to, ka tehnoloģijas strādās un ka plānotais saturs neaizmirsīsies. Plāns B varētu būt vēl viens fails ar prezentāciju “mākonī”, izdales materiāli, runātāja piezīmes utt. Tomēr vislabāk, ja jūsu “plāns B” ir improvizēšana. Spēja improvizēt ir spēja būt neordināram. Būt neordināram un nebaidīties no šī fakta. Tik vienkārši. Manā darbā, uzstājoties un vadot dažāda mēroga pasākumus, improvizācija ir ikdienas sastāvdaļa. Tā ir blakusefekts, ar kuru visu laiku jārēķinās. Un lūdzu ticiet man – labāk rēķināties ar to, ka kaut kas neies pēc jūsu skaistā “plāna A”.

 

Tas ir attieksmes jautājums. Ne tik ļoti gatavošanās jautājums. Vairāk gan domu pasaules un emociju vadības jautājums.

 

6. kļūda – slaidi kā špikeris

Es domāju, ka plaši skaidrojumi par šo nav nepieciešami. Cilvēki neiet uz prezentācijām, lai lasītu informāciju no slaidiem. Ja nu tomēr runātājs savu sakāmo liek 1:1 uz ekrāna vai izvieto virkni atslēgvārdu “bulletpoints”  veidā uz slaidiem, jāuzdod jautājums – kā vārdā tas tiek darīts? Runātāja ērtībai?

Vienkārši beidzam šo. Slaidi ir vizuāls medijs.

 

7. kļūda – nav jēdzīga nobeiguma

Savā ziņā tā jau ir kļuvusi par manu sportisku interesi – kā runātājs pabeigs savu uzstāšanos. Vai tiešām tas būs kārtējais “paldies par uzmanību slaids” un mulsais skatiens, kas pauž – “tās ir beigas, vai jums ir jautājumi?”.

 

Manuprāt, uzstāšanās beigas ir gandrīz tikpat svarīgas kā sākums. Prezentācijas nobeigumā iespējamas vairākas iespējas:

– metafora, analoģija, spilgts citāts;

– aicinājums uz rīcību vai domu maiņu;

– īss kopsavilkums par tikko dzirdēto un “takaway” padomi;

– retorisks jautājums auditorijai;

– pateicība par klausītāju līdzdalību un patiess smaids.

 


 

Iespējams, lasot šo visu, uz mirkli aizdomājāties par to kā uzstājieties sapulcēs vai tikšanās reizēs. Tāpat, iespējams, aizdomājāties par to, kā uzstājas jūsu uzņēmuma darbinieki.

Aicinu kopīgi organizēt ievadsemināru par ietekmīgu publisko runu un prezentēšanu jūsu uzņēmumā. Tā ir laba iespēja gūt ieskatu šajā tēmā un noderīgi pavadīt laiku ārpus ierastās rutīnas. Tas aizņems aptuveni 2-3 stundas un nemaksās jums neko, investīcija būs tikai jūsu laiks.

 

Tiekamies?

Informācija: http://runaskursi.lv/trenini-uznemumos/

 


 

Atpakaļ uz blogu