Ko patiesībā nozīmē pasākumu moderēšana?

Teikšu bez lielīšanās un tomēr arī bez liekas kautrības – es saņemu komplimentus pēc katra pasākuma, kuru vadu. Droši vien piekritīsiet, ja teikšu, ka tā ir lieliska sajūta. Tādos brīžos parasti mulsi smaidu, saku paldies un, it kā aizbildinoties, attraucu:

“Jā, man labi sanāk, jo man ļoti patīk šis darbs – pasākumu vadīšana.”

Oskars Priede

Es nevadu ballītes. Mana joma ir lietišķie pasākumi. Es nodrošinu plūdenu un interesantu dažādu semināru, konferenču un diskusiju norisi. Līdz ar iepriekš pieminētajiem komplimentiem, itin bieži saņemu jautājumus par to, kā man tas sanāk un kā to var iemācīties. Šie jautājumi mani uzvedināja uz domas par to, ko patiesībā nozīmē darbs – pasākumu vadīšana? Kas nepieciešams, ko drīkst un bez kā neiztikt? Par šo un citiem jautājumiem pasākumu vadīšanas sakarā lasiet turpmākajās rindkopās.

Ja runā par šo tēmu, ir jāatceras zelta likums – moderēšana ir pasākumu virsvadība.

Pasākumu vadīšanas labā prakse nosaka to, ka semināra vai konferences moderators nodrošina auditorijas iesaisti, rūpējas par runātāju labsajūtu, kā arī realizē organizatoru nosprausto mērķu sasniegšanu.

Iespaidīgs atbildību saraksts vienam cilvēkam, vai ne? Papildus šim sarakstam pieminēšu vēl vienu aspektu – ja jūs vadāt pasākumu, jūs uztver par šī pasākuma organizatoru. Tas nekas, ka, iespējams, esat vienkārši noalgots pildīt šo vienu lomu un ne par ko citu neatbildat. Jūs esat pasākuma seja. Starpbrīžos jums vaicās pasākuma runātāju kontaktus, tehniska rakstura informāciju par konferences materiālu pieejamību un galu galā – par kafijas paužu norisi. Kā jau vienojāmies – jūs esat pasākuma seja. Tas nozīmē, ka jums jābūt gatavam šādu informāciju sniegt vai vismaz norādīt uz pareizo virzienu (cilvēku).

Pasākumu vadīšana, ticiet man, ir DARBS. Pie noteiktiem apstākļiem, prasmju un talantu kombinācijas tas ir aizraujošs, sirdi sildošs un emocijām bagāts darbs.

Uzņemoties šo atbildību, jāatceras, ka, lai sekmīgi vadītu pasākumu un pienācīgi izdarītu uzticēto, nepieciešamas sekojošas prasmes:

–  lieliskas runas spējas attiecīgajā valodā;
–  nedalīta uzmanība runātājiem un kaut vai nelielas zināšanas un spēja orientēties noteiktajā tematikā;
–  nebaidīšanās improvizēt;
–  jokot un izmantot atbilstošu humoru;
–  būt uz viena viļņa ar auditoriju vai apzināti to “skaņot” uz sava viļņa.

Apmeklējot pasākumus, es vēroju to moderatorus, analizēju viņu veikumu un attieksmes. Tas ir tā kā ventilācijas sistēmu inženieriem – viņi nevar ieiet lielveikalā un nepaskatīties griestu virzienā. Profesionālie ieradumi, tā teikt. Cik vien objektīvi tas vispār ir iespējams, vēroju arī pats sevi, kad pildu pasākuma vadītāja pienākumus. Noteikti veicu pēc-pasākuma analīzi par to, kas man izdevās un par to, kas vēl būtu uzlabojams. Balstoties uz atziņām par citu moderatoru sniegumu un personisko pieredzi, viennozīmīgi secinu:

pasākuma vadītājam ir jābūt personai, kurai patīk būt uzmanības centrā.

Nav svarīgi, vai jums bērnībā bijis uzmanības deficīts un nu šo trūkumu kompensējat, vai arī ir citi iemesli, kāpēc atrašanās prožektoru gaismā jums ir tīkama, būtiski ir šajā situācijā, kad jūs viens runājat, desmiti vai simti jūsos klausās, justies ērti un savā ziņā pat IZBAUDĪT to.

Protams, jāatceras, ka pasākuma dalībniekiem nepatiks sevī iemīlējies un augstprātīgs moderators, tāpēc narcismam jābūt netverami labi izsvērtam, lai tas kalpotu tikai kā pašpārliecinātības avots, kas palīdz uzvesties kā pasākuma saimniekam. Viesmīlīgam, bet tomēr saimniekam.

Es domāju, sekojošais slavenas rokgrupas solista citāts ļoti labi papildina manu domu gājienu: “If you were completely of sound mind you would not need 70 thousand people screaming, I love you, the night to feel normal.”, Bono, U2.

Bono, U2 solists

Tipiska konference ilgst no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, tātad pilnu darba dienu. Tā kā vadīt pasākumu nozīmē būt 100% tajā iekšā, pēc pieredzes apgalvošu, ka tas ir fiziski un mentāli smags darbs. Darīt šo darbu vajag TIKAI, ja tas sagādā prieku un baudījumu. Sev un apkārtējiem.