Kas grūtāk - sākt runāt vai laikus pielikt punktu?

Tu gribi izstāstīt vienu svarīgu domu. Bet vispirms vajag mazliet konteksta. Tad vēl vienu piemēru. Un nelielu atkāpi, jo ar šo saistās interesants gadījums. «Lai jūs saprastu, kā mēs līdz tam nonācām, man jāsāk ar iepriekšējo gadu…»

Klausītāji pieklājīgi māj. Tu turpini. Kādā brīdī pats sev pajautā: ar ko es vispār sāku? Ja arī tev tas gadījies, tu esi plašā kompānijā. Stāstot mēs viegli aizraujamies ar detaļām, kuras pašiem šķiet būtiskas. Tikmēr klausītājs gaida atbildi uz vienkāršu jautājumu: uz kurieni šis stāsts ved?

Komunikācijā noder divas prasmes: pateikt vajadzīgo bez liekiem līkumiem un izstāstīt to tā, lai cilvēki gribētu klausīties.

Īsi nenozīmē steigā

Reizēm aicinājumu runāt īsāk uztveram kā uzdevumu runāt ātrāk. Saturs paliek tas pats, tikai mēģinām to iespiest īsākā laika nogrieznī. Rezultātā desmit minūšu prezentācija ietilpst septiņās. Tomēr klausītājiem var rastes sajūta, ka garām pabraucis kravas vilciens. 

Lakoniskums sākas pirms uzstāšanās. Tas prasa izvēlēties, ko pateikt, kādā secībā un kurā brīdī apstāties.

Skaidra doma var izskanēt mierīgi. Tajā ir vieta arī pauzei. Piemēram, sapulcē vari piecas minūtes stāstīt par dažādiem sarežģījumiem projektā. Vari arī sākt šādi:

«Lai paspētu līdz termiņam, mums šonedēļ jāpieņem lēmums par piegādātāju. Izvēle ir starp diviem variantiem.» Tagad klausītāji zina, kam pievērst uzmanību. Pēc tam vari pievienot pamatojumu.

Katram stāstam nevajag visu biogrāfiju

Stāsts palīdz cilvēkiem ieraudzīt situāciju un saprast tavu domu. Taču tam ir viegli pievienot detaļas, kuras klausītājam neko nedod. Kurā viesnīcā tas notika? Kā sauca kolēģi? Kāpēc viņš tajā dienā kavēja? Un kāpēc jūs vispār bijāt devušies uz Berlīni? Ja galvenā doma ir par to, kā viens jautājums palīdzēja atrisināt konfliktu, iespējams, viesnīcas brokastu piedāvājumu var izlaist.

Pārbaudot savu stāstu, pajautā: «Vai bez šīs detaļas cilvēks joprojām sapratīs, kas notika un kāpēc tas ir svarīgi?»

Ja sapratīs, tev ir iespēja saīsināt. Tas nenozīmē izņemt visu krāsaino. Viena precīza, dzīva detaļa var padarīt stāstu daudz spilgtāku. Izvēlies to, kura palīdz iztēloties būtisko.

«Īsumā…» reizēm ir brīdinājums

Pazīstama situācija: kāds sāk ar «es pavisam īsi», un tu saproti, ka kafiju tomēr vajadzēja paņemt līdzi. 

Mēs mēdzam solīt īsumu, pirms paši esam izlēmuši, ko gribam pateikt.

Tāpēc pirms runas vai atbildes ir vērts pabeigt vienu teikumu: «Galvenais, ko gribu, lai viņi saprot, ir…» Ja šo domu vēl nevari noformulēt, papildu minūtes, visticamāk, nepalīdzēs to padarīt skaidrāku. Vispirms sakārto domu sev. Auditorijas gatavību klausīties ietekmē gan interese, gan situācija, gan tas, cik viegli sekot tavam stāstam. Arī ieinteresētiem cilvēkiem nav bezgalīgas pacietības meklēt galveno domu.

Vai tu paskaidro, vai mēģini sevi pārliecināt?

Dažkārt mēs turpinām runāt arī pēc tam, kad viss nepieciešamais jau pateikts. «Es domāju, ka vajadzētu izvēlēties otro variantu. Protams, tas ir tikai mans viedoklis. Es nesaku, ka pirmais būtu slikts. Vienkārši, ja skatāmies no šī aspekta…» Vēl viens paskaidrojums. Vēl viena atruna. Drošības pēc. Šādos brīžos ir vērts pamanīt, kāpēc gribas turpināt. Vai klausītājiem tiešām pietrūkst informācijas? Vai pašam ir grūti pieņemt, ka esi pateicis savu viedokli un tagad citi drīkst uz to reaģēt?

Arī esot pārliecinātam, sarežģītas lietas reizēm jāizskaidro gari un rūpīgi. Tomēr nevajag katru savu domu iesaiņot piecās atrunās. Pamēģini pateikt secinājumu, pievienot svarīgāko pamatojumu un ieturēt pauzi. «Es iesaku otro variantu. Tas ļauj sākt darbu šomēnes un iekļauties budžetā.» Pēc tam dod vietu jautājumiem.

Saturs ir sagatavots. Kā tu to pasniegsi?

Ar skaidru domu vien darbs vēl nav pabeigts. Klausītāji dzird arī tavu tempu, intonāciju un attieksmi. Viņi redz tavu seju, skatienu un kustības. Vienu un to pašu teikumu var pateikt tā, ka tas izklausās pēc jautājuma, pārmetuma, uzaicinājuma vai ziņas, kurai pats netici.

Pamēģini balsī pateikt: «Mums ir iespēja šo izdarīt labāk.» Vispirms tā, it kā būtu noguris no šīs sarunas. Tad tā, it kā patiešām redzētu risinājumu un aicinātu citus iesaistīties. Vārdi nemainās. Klausītāja pieredze gan.

Tāpēc runas sagatavošanā ir vērts atvēlēt laiku arī tās pasniegšanai. Kur palēnināsi tempu? Kuru domu izcelsi? Kur paskatīsies uz cilvēkiem un ļausi pateiktajam izskanēt?

Mācies no citiem, bet uz skatuves nāc pats

Vērojot labus runātājus, var daudz iemācīties. Kāds prasmīgi izmanto pauzes. Cits ar vienkāršu piemēru izskaidro sarežģītu jautājumu. Vēl kāds prot pajokot tieši tad, kad auditorijai vajag mazliet atelpas. Pamani konkrēto paņēmienu un izmēģini to.

Taču, pārņemot visu cilvēka manieri, var sanākt savādi. Tu atnāc uz komandas sapulci, bet kolēģiem ir sajūta, ka viņi nejauši nonākuši motivācijas konferencē Londonā. Tavs stils var būt mierīgs, enerģisks, lietišķs vai rotaļīgs. Svarīgi, lai tas palīdz nodot domu un tu spēj to izmantot dabiski.

Piemēram, ja ikdienā runā mierīgi, tev nav jāsāk staigāt pa telpu un žestikulēt ar abām rokām tikai tāpēc, ka tā dara tavs iecienītais lektors. Vari pamēģināt skaidrākas pauzes, dzīvāku intonāciju vai vienu apzinātu žestu būtiskā brīdī.

Trīs vingrinājumi nākamajai prezentācijai

1. Viena doma trīs garumos

Izvēlies tematu, par kuru tev regulāri jāstāsta. Sagatavo tā skaidrojumu divās minūtēs, vienā minūtē un trīsdesmit sekundēs. Katrā versijā saglabā galveno domu. Īsākajā atstāj tikai svarīgāko, garākajās pievieno pamatojumu un piemēru. Tas palīdz ieraudzīt, bez kā vari iztikt un kuras detaļas patiešām dod vērtību.

2. Ieraksti stāstu un sameklē līkumus

Ieraksti pāris minūšu stāstījumu un noklausies to. Pamani vietas, kur atkārtojies, sāc skaidrot jau izskaidroto vai aizklīsti prom no temata. Tad izstāsti vēlreiz, saīsinot šīs vietas. Mērķis ir panākt, lai klausītājam būtu vieglāk sekot.

3. Izmēģini vienu jaunu paņēmienu

Nākamajā uzstāšanās reizē izvēlies vienu lietu, ko trenēt: pauzi pēc galvenās domas, skaidrāku intonatīvo uzsvaru vai skatienu uz auditoriju teikuma beigās. Pēc tam novērtē, kā tas darbojās. Vai juties dabiski? Vai paņēmiens palīdzēja izcelt domu? Tā pamazām veidojas tavs individuālais runātāja stils.

Pasaki. Ļauj uztvert. Turpini.

Laba runa neprasa izstāstīt visu, ko zini. Tā prasa saprast, kas šiem cilvēkiem šajā brīdī ir vajadzīgs, un palīdzēt viņiem to uztvert. Reizēm tas nozīmē īsāku stāstu. Reizēm skaidrāku secinājumu. Un reizēm pietiek beigt runāt brīdī, kad doma jau ir pateikta.

Pirms nākamās prezentācijas pajautā sev: «Ko es varu izņemt, lai svarīgais izskanētu labāk?»

Ja vēlies trenēt skaidru, pārliecinošu runu un atrast sev piemērotu pasniegšanas veidu, ieskaties https://oskarspriede.lv/runas-kursi.