Improvizācija publiskajā runā

Tā bija vēsa, apmākusies rudens diena Rīgā, kad vadīju pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā - 400 vietu lielajā Ziedoņa zālē. Svinīga, iespaidīga telpa ar milzīgu skatuvi, lielu ekrānu un skatītāju rindām, kas novietotas zemāk par skatuves līmeni. Telpa, kas iedveš respektu. Varbūt pat nedaudz stīvumu.

Zinātniskās konferences organizatori bija ieguldījuši milzīgu darbu, lai viss izdotos nevainojami. Uzaicināti vairāki ārvalstu referenti, tostarp ASV fiziķis Edward Witten - viens no spožākajiem prātiem savā jomā.

Un patiešām - viss izdevās labi. Lai gan… ne bez improvizācijas.

Vakarā, pārdomājot notikumus, analizēju savu sniegumu - reakciju uz scenārija maiņām, valodu maiņu, tehniskām aizķeršanām, laika vilcināšanu datoru ķibeļu dēļ. Kad man mājās jautāja - kā gāja, pirmais vārds, kas nāca prātā, bija: 

improvizācija.

Nākamajā dienā sapratu - sen esmu gribējis uzrakstīt par šo netveramo lauku, ko saucam par improvizāciju. Jo par improvizāciju ir grūti rakstīt - tā ir prasme, ko vieglāk parādīt nekā izskaidrot.

Strādājot ar klientiem, kuri vēlas uzstāties pārliecinošāk, es vienmēr jautāju par viņu mērķiem. Populārākā atbilde: “Gribu uzstāties droši, pārliecinoši.” Un gandrīz vienmēr - top 10 atbilžu lokā - parādās vēlme spēt improvizēt. Cilvēki intuitīvi jūt, ka tā ir vērtīga prasme. Kaut kas iekārojams.

Apkopojot savas un tuvāko cilvēku domas, improvizāciju redzu kā:

• prasmi “pazīt drēbi” - būt savā laukā;
• atraisītību, spēju nebīties;
• publikas jušanu;
• apziņu, ka, ja visi klusē, nekas nenotiks;
• nelielu devu veselīgas vienaldzības;
• iekšēju autoritātes sajūtu;
• stingru pamatu zināšanās un pieredzē (improvizācija nevar būt tukša);
• dzinuli, kas rodas, kad ieej savā elementā līdz saknei;
• publikas reakciju kā atgriezenisko saiti - smaidi, klusums, enerģija.

Kad mēs improvizējam? Ne jau tur, kur viss ir scenārijā. Improvizācija lietišķajā vidē sākas brīdī, kad kaut kas noiet greizi vai neplānoti. Un te paradokss - pirmais priekšnoteikums, lai tiktu galā ar nestandarta situāciju, ir nemēģināt no tās izkļūt. Brīži, kad plāns sabrūk un publika gaida tūlītēju reakciju, daudzos rada nedrošību un bailes. Taču, kā saka Vila Smita atveidotais varonis kādā no filmām: “Bailes nav īstas. Tās pastāv tikai mūsu domās par nākotni. Briesmas var būt reālas. Bailes - tā ir izvēle.”

Ko nozīmē praksē nebaidīties improvizēt?

Tā ir drosme būt šajā mirklī. Uzņemties atbildību par to. Nebaidīties no vērtējuma.

Mani šajā ziņā iedvesmojis uzņēmējs Īzaks Lidskis (Isaac Lidsky), kurš TED uzstāšanās laikā runā par mūsu spēju apzināti veidot savu realitāti. Viņa skatījums - kā cilvēkam, kurš zaudējis redzi - ir spēcīgs atgādinājums: mēs paši piešķiram nozīmi notikumiem. 

Drosme improvizēt ir izvēle. Un, ja šo izvēli izdara atkārtoti, ar laiku var plūkt augļus. 

Atgriežoties pie Edward Witten uzstāšanās Ziedoņa zālē. Runas vidū sapratu, ka auditorijas reakcija varētu būt visai atturīga. Man bija svarīgi, lai cilvēks, kurš speciāli ieradies no ASV, sajustu - viņš ir novērtēts un gaidīts. Viņš pabeidza runu, nepiesakot jautājumu-atbilžu daļu. Uznācu uz skatuves, nostājos viņam blakus un nodomāju: “Jāpastāv ilgāk blakus - varbūt uzsūkšu kādu gudrību.”

Uzdrošinājos pajautāt auditorijai: “Paceliet rokas tie, kuri visu saprata!” Par pārsteigumu - rokas pacēla ap divām trešdaļām zāles. Es neticīgi noteicu: “Tiešām?!” 

“Tad paceliet rokas tie, kuri… it kā saprata.”

Atkal pacēlās daudz roku. Tajā brīdī Wittena sejā pirmo reizi pusotras stundas laikā parādījās smaids. Viņš noteica: “Prieks, ka pirmā grupa bija lielāka.” Zālē izskanēja smiekli. Tas bija improvizācijas auglis. Gājiens, ko neviens scenārijs nevarētu paredzēt.

Šo zinātnieku noteiktās aprindās dēvē par “Einšteinu 2”. Vai šāda cilvēka klātbūtnē drīkst mazliet riskēt, pārbaudīt auditorijas reakciju? 

Drīkst. Ja nav bail. Jo, ja nav bail, tad ir pa īstam. Autentiski. Atbilstoši mirklim.

Ja arī tu vēlies pilnveidot publiskās uzstāšanās prasmes un iemācīties improvizēt bez bailēm - tas prasa treniņu. Aicinu iepazīties ar programmu, kas palīdzēs stiprināt pārliecību un prasmi būt klātesošam tieši tad, kad tas visvairāk nepieciešams.