Kā strādāt ar auditorijas jautājumiem prezentācijā
Esam pieraduši, ka prezentāciju beigās runātājs uzdod klasisko jautājumu:
“Paldies par uzmanību, varbūt jums ir kādi jautājumi?”
Un bieži - nav.
Parasti tas nenozīmē, ka viss bija ideāli skaidrs vai perfekti saprotams. Biežāk iemesls ir cits: klausītāji nav bijuši sagatavoti jautāt. Prezentācijas laikā nav izveidojusies saruna klausītāju prātos. Auditorija ir tikusi informēta, bet nav pietiekami iesaistīta.
Jautājumi nerodas tukšā vietā. Tie rodas tad, ja cilvēks jūtas klātesošs, redz sevi sarunā un saprot, ka viņa iesaiste ir gaidīta.
Jautājumu un atbilžu sesija = publiska saruna
Iztēlosimies situāciju, kurā auditorija tomēr uzdod jautājumus - prezentācijas laikā vai pēc tās. Kā tad rīkoties?
Formāli tā ir saruna starp diviem cilvēkiem: viens uzdod jautājumu, otrs atbild.
Taču realitātē - klausās visi klātesošie. Vai nu ar interesi, vai… ar pieklājīgu vēlmi, lai tas ātrāk beigtos.
Tāpēc jautājumu/atbilžu sesija patiesībā ir atsevišķa mini uzstāšanās. Un tā ir jāvada apzināti.
Daži praktiski padomi
1. Klausies pa īstam - neplāno atbildi, kamēr vēl dzirdi jautājumu.
Atrodoties auditorijas priekšā, bieži parādās neveikla sajūta:
“Kā es izskatos?”
“Ko viņi par mani domā?”
Šī iekšējā spriedze traucē uztvert informāciju - arī jautājumu. Tas ir normāli.
Tavs uzdevums: apzināti pārslēgt uzmanību uz klausīšanos.
Nevis domāt, ko atbildēsi, bet patiesi dzirdēt, ko cilvēks jautā.
Vienkāršs princips: klausies ar 100% uzmanību - atbilde nāks pēc tam.
2. Pauze nav vājums - tā ir domāšana.
Ir pilnīgi pieņemami pēc jautājuma apdomāties. Pat neiedomājami garas 5–10 sekundes.
Runātājam šīs sekundes var šķist kā mūžība. Auditorijai - kā zīme, ka tu domā un uztver jautājumu nopietni.
Pauze = kompetence.
Steiga = nervozitāte.
3. Atkārto jautājumu - auditorijas dēļ, nevis laika vilkšanai.
Visbiežāk jautājumus uzdod:
- cilvēki pirmajās rindās;
- vai tie, kas sēž zāles centrālajā “asī”.
Ja jautājumu uzdod kāds, kas sēž tuvu, pastāv liela iespēja, ka aizmugurē esošie to nedzirdēs. Atbildēt uz jautājumu, kuru lielākā daļa auditorijas nav dzirdējusi? Tā ir zaudēta uzmanība.
Tāpēc: atkārto jautājumu (nevis vārds vārdā, bet ar saviem vārdiem, izceļot atslēgvārdus).
Piemērs:
“Ja pareizi sapratu, jūs interesē mana pieredze saistībā ar produkta nodilumizturību - vai tā?”
(Pauze. Apstiprinājums no jautātāja. Tad - atbilde.)
Tas demonstrē: ka tu klausies, ka saproti, un ka jautājums tev patiešām ir svarīgs.
4. Apbalvo tos, kuri uzdrošinās jautāt.
Cilvēki, kuri publiski uzdod jautājumus, parasti ir aktīvi, ieinteresēti un gatavi uzņemties uzmanību. Apbalvo viņus par to.
Bet izvairies no šādas vai līdzīgām frāzēm: “Paldies, ļoti labs jautājums.”
Tās ir tik bieži lietotas, ka vairs neizklausās patiesas.
Labāk - konkrēts, dzīvs kompliments, piemēram:
- “Labi, ka to pieminējāt - es tieši gribēju pie šī nonākt.”
- “Šis ir jautājums, kas parasti paliek neuzdots.”
- “Prieks, ka to pacēlāt - tas ir ļoti būtiski.”
Ja tas saskan ar tavu sajūtu, auditorija to sajutīs uzreiz.
Noslēgumā
Jautājumu un atbilžu sesija nav prezentācijas “pielikums”. Tā ir viena no vērtīgākajām tās daļām. Ja auditorija jautā - tas nozīmē, ka notiek domāšana. Un tā ir ļoti laba sajūta. Novēlu, lai tavās prezentācijās un uzstāšanās reizēs būtu daudz jautājumu - tie ir labākais kompliments runātājam.