Ko patiesībā nozīmē pasākumu vadīšana jeb moderēšana?
Pēc lielākās daļas pasākumu, kurus vadu, kāds pienāk klāt un pasaka labu vārdu. Tā ir patīkama sajūta. Parasti pasmaidu un saku: “Droši vien tas izdodas tāpēc, ka man patīk šis darbs.” Un ar laiku esmu sapratis - šī atbilde nav par talantu.
Tā ir par attieksmi.
Es tikai šad tad vadu ballītes un kāzas. Mana pamata joma kā moderatoram ir lietišķie pasākumi - semināri, konferences, diskusijas. Vietas, kur cilvēki nāk domāt, mācīties, lemt, tīklot. Reizēm man jautā: kā to var iemācīties? Kas īsti ir pasākuma vadīšana - runāt skaisti? Jautri pajokot? Stingri turēt laiku?
Patiesībā tas ir kas vairāk.
Moderators nav runātājs. Viņš ir virsvadītājs.
Labs moderators:
- palīdz auditorijai noturēt uzmanību;
- rūpējas par runātāju labsajūtu;
- notur struktūru un tempu;
- palīdz organizatoriem sasniegt mērķi.
Un ir vēl kāda būtiska nianse - tu kļūsti par pasākuma seju.
Arī tad, ja neesi organizators. Arī tad, ja esi tikai uzaicināts profesionālis. Starpbrīžos tev jautās par programmu, materiāliem, tehniskām lietām un pat kafijas pauzēm un labierīcību atrašanās vietām. Tas nozīmē - tev jāzina vai jāspēj ātri orientēties. Ne vienmēr jāzina visas atbildes, bet jāspēj dot skaidru virzienu.
Tas ir darbs. Un reizē - amatniecība.
No malas pasākuma vadīšana var šķist viegla. Taču tipiska konference ilgst visu dienu. Tas nozīmē 8-9 stundas koncentrētas klātbūtnes. 100% uzmanības. Reaģēšanas. Enerģijas pārvaldīšanas.
Lai to darītu labi, nepieciešams:
- skaidra, pārliecinoša runa attiecīgajā valodā;
- spēja klausīties un ātri domāt;
- orientēšanās pasākuma tematikā;
- drosme improvizēt;
- izjūta par humoru un tā robežām;
- spēja “noskaņoties” uz auditorijas viļņa - vai apzināti to noskaņot uz sava.
Bet ir vēl viens faktors, par kuru runā mazāk.
Tev jāspēj būt uzmanības centrā - bez vajadzības būt galvenajam.
Moderators ir redzams. Taču viņš nav galvenais varonis. Viņa uzdevums ir izcelt citus, nevis sevi. Ja cilvēkam nepatīk būt uzmanības centrā, šis darbs būs mokošs. Ja cilvēkam patīk tikai būt uzmanības centrā, šis darbs kļūs kaitinošs citiem.
Smalkā robeža ir šeit: justies ērti prožektoru gaismā, bet izmantot to, lai kalpotu procesam. Viesmīlīgs saimnieks, nevis šova zvaigzne.
Bono reiz teica: “If you were completely of sound mind you would not need 70 thousand people screaming, I love you, at night to feel normal.”
Šajā citātā ir trāpīga doma -
ja uzmanība kļūst par pašvērtības avotu, tā sāk valdīt pār cilvēku. Bet, ja uzmanība ir instruments, tā kļūst par rīku.
Ko no tā paņemt sev?
Ja apsver pasākumu vadīšanas profesiju vai jau to dari, uzdod sev trīs jautājumus:
- Vai man patīk būt pilnīgā klātbūtnē vairākas stundas bez “atslēgšanās”?
- Vai es spēju priecāties par citu spožumu, nevis sacensties ar to?
- Vai man ir interese par cilvēkiem - ne tikai par runāšanu?
Ja atbildes ir “jā”, tad šo prasmi var attīstīt.
Un vēl - dari to tikai tad, ja tas sagādā prieku. Auditorija ļoti ātri sajūt, vai moderators savu lomu izbauda vai izcieš. Labi vadīts pasākums rada sajūtu, ka viss notiek dabiski un plūdeni. Taču aiz šīs viegluma ilūzijas stāv sagatavošanās, disciplīna un patiesa vēlme kalpot procesam.
Un, iespējams, tieši tas arī ir lielākais kompliments - kad nevis tu, bet pats pasākums šķiet izdevies.
Ja meklē pasākuma vadītāju vai moderatoru savam pasākumam, aicinu ieskatīties šeit.