Ko sagaida klausītāji

Gatavojoties runai, runātājam parasti ir skaidrs, par ko runāt. Ir informācija, ir mērķis, ir iecerēts rezultāts. Un tas rada pamatotu cerību - runa izdosies. Arī es savos treniņos bieži atkārtoju: laba runa ir tāda, kurai ir skaidrs mērķis, konkrēts vēlamais iznākums un saturiska atbilstība tēmai. 

Tomēr ir kāds būtisks precizējums. 

Publiskajā uzrunā teiktais gandrīz nekad pilnībā nesakrīt ar dzirdēto. Citiem vārdiem - nav tik svarīgi, ko to saki. Svarīgi ir tas, ko viņi dzird.

Tieši tāpēc, plānojot runu, ir vērts domāt ne tikai par saturu, bet par auditoriju. Ko viņi no visa dzirdētā patiešām uztvers? Un vēl svarīgāk - ko viņi cer dzirdēt?

Praktiski skatoties, lielākā daļa klausītāju (apzināti vai neapzināti) no runātāja gaida vienu vai vairākas no trim lietām.

1) Izklaidē mani.

Varam to saukt pieklājīgāk - “aizrauj mani”. Taču būtība nemainās. Cilvēki vēlas just, ka viņu laiks ir labi pavadīts.

Kopš senās Romas laikiem nekas daudz nav mainījies - cilvēki novērtē saturu, kas viņus iesaista un emocionāli uzrunā. Ja spēsi panākt, ka auditorijai laiks paskrien nemanot, tu jau esi pusceļā uz veiksmīgu runu.

Tas nenozīmē kļūt par klaunu vai pārvērst biznesa prezentāciju par stand-up šovu. Lietišķā vidē labi strādā:

• spilgti un īsi stāsti;
• konkrēti piemēri no prakses;
• pārsteidzoši fakti vai dati;
• vizualizācijas (“Iedomājieties, ka…”);
• īsi video vai attēli;
• interaktīvi jautājumi, balsojumi, mini uzdevumi.

Izklaide šeit nozīmē - noturēt uzmanību.

2) Iemāci man kaut ko jaunu.

Šī ir viena no spēcīgākajām auditorijas motivācijām. Ja cilvēks pēc stundas vai pat visas dienas semināra var pateikt: “Es ieguvu vismaz vienu vērtīgu ideju,” - viņš jutīsies apmierināts.

Tev savā jomā ir zināšanas un pieredze, kas citiem nav. Iespējams, tev šķiet, ka tas ir pašsaprotami. Taču auditorijai tas var būt atklājums. Uzdod sev jautājumu: Kāda ir viena doma, kuru viņi vēl nezina, bet kurai ir potenciāls mainīt viņu rīcību? Ja runa spēj iedot kaut vienu skaidru, praktiski pielietojamu atziņu - tā jau ir vērtīga.

3) Iesaisti mani.

Sākumā auditorija bieži ir atturīga. Cilvēki nevēlas negatīvi izcelties, kļūdīties vai izskatīties neveikli. Taču, ja runātājs pierāda, ka saturs ir jēgpilns un drošs, situācija mainās. Cilvēki sāk atbildēt uz jautājumiem, dalīties pieredzē, uzdot savus jautājumus. Un tajā brīdī prezentācija pārtop dialogā.

Vai šādu iesaisti var pilnībā izplānot? Nē.

Vai var radīt apstākļus, kuros tā kļūst iespējama? Jā.

Tas nozīmē:

• uzdot skaidrus un vienkāršus jautājumus;
• dot laiku padomāt;
• reaģēt ar cieņu uz jebkuru atbildi;
• radīt sajūtu, ka šī nav eksāmena situācija.

Kad auditorija sāk piedalīties, runa kļūst par kopīgu pieredzi, nevis vienvirziena informācijas nodošanu.

Noslēgumā - jautājums tev. Kuru no šīm gaidām tu apzināti piepildīsi savā nākamajā uzrunā? Vai arī - varbūt nav jāizvēlas tikai viena? 

Iespējams, spēcīgākās runas ir tās, kurās cilvēki vienlaikus tiek aizrauti, kaut ko iemācās un jūtas iesaistīti. Un tad teiktais un dzirdētais sāk pietuvoties viens otram.