«Neizlec!» ir slikts padoms, kas bojā tavu publisko runu

Tu piecelies, aizej telpas priekšā un pagriezies pret auditoriju. Sarunas apklust. Cilvēki paceļ acis. Tagad visi skatās uz tevi. Tieši to tu it kā gribēji. Vai vismaz tam piekriti, kad kolēģis jautāja: «Tu taču vari šo noprezentēt?» Tomēr šajā brīdī rodas vēlme pārbaudīt, vai aiz muguras nav kāds cits, uz kuru viņi patiesībā skatās.

Būt uzmanības centrā var būt mulsinoši. Un viens no iemesliem ir mūsu pašu attieksme pret uzmanību: mēs gribam runāt pārliecinoši, bet vienlaikus jūtamies neērti par to, ka visi mūs vēro.

Neizlec. Neizrādies. Ko citi padomās?

Daudziem šīs frāzes ir labi pazīstamas. Iespējams, tās esam dzirdējuši bērnībā. Iespējams, vēlāk tās esam iemācījušies pateikt sev paši. Ikdienā prasme pielāgoties ir noderīga. Mēs dodam vietu citiem, respektējam situāciju un necenšamies katru sarunu pārvērst savā solokoncertā.

Taču pienāk prezentācija. Vai komandas sapulce. Vai uzruna pasākumā. Tagad tev ir jāizceļas. Jārunā tā, lai dzird. Jāpauž savs viedoklis. Jānotur uzmanība. Un iekšējais «neizlec» nekur nav pazudis. Tas sēž pirmajā rindā un skatās īpaši vērtējoši.

Rodas pretruna: tavs uzdevums prasa būt pamanāmam, bet tu pats centies kļūt pēc iespējas nemanāmāks.

Vai cilvēki uz skatuves ir mazliet dīvaini?

Cilvēki, kuri labprātīgi kāpj uz skatuves un piesaista sev uzmanību, nav līdz galam normāli. Protams, tas ir vairāk ar humoru, nevis diagnoze. Ar to domāju gatavību darīt kaut ko tādu, no kā daudzi labprāt izvairītos: nostāties citu priekšā, ļaut sevi vērot un uzņemties sarunas vadību. Daļai cilvēku šī sajūta patīk. Viņi sajūt auditorijas reakciju, atdzīvojas un iegūst papildu enerģiju. Citiem vajag laiku, lai pie šīs situācijas pierastu.

Turklāt no malas to ne vienmēr var atšķirt. Cilvēks var izskatīties mierīgs un pārliecināts. Tev nav jākļūst par cilvēku, kurš katrā ballītē meklē mikrofonu. Taču ir vērts veidot tādu attieksmi pret uzmanību, kas palīdz brīdī, kad mikrofons tavās rokās tomēr nonāk.

Atļauj sev būt redzamam

Pamēģini salīdzināt divas domas pirms uzstāšanās.

«Cerams, viņi nepamanīs, ka es uztraucos.»

un:

«Man ir, ko pateikt. Šīs dažas minūtes es drīkstu būt viņu uzmanības centrā.»

Pirmajā gadījumā uzmanība aiziet uz sevis pieskatīšanu. Kā izklausās balss? Kur likt rokas? Vai tikko pateicu kaut ko muļķīgu? Otrā doma dod skaidru uzdevumu: izmantot piešķirto laiku, lai kaut ko nodotu klausītājiem.

Atļaut sev būt redzamam nenozīmē uzskatīt sevi par svarīgāko cilvēku telpā. Tas nozīmē pieņemt savu lomu šajā brīdī. Ja tu prezentē, vadi sapulci vai uzrunā viesus, cilvēku uzmanība tev ir vajadzīga, lai paveiktu savu darbu. Tev par to nav jājūtas slikti.

«Man patīk uzmanība» - nav obligāti jāsāk ar sajūsmu

Ja doma par uzstāšanos šobrīd izraisa vēlmi steidzami paņemt atvaļinājumu, frāze «es dievinu auditorijas uzmanību» var šķist pārāk liels lēciens.

Sāc ar kaut ko ticamāku:

• Es varu izturēt brīdi, kad visi skatās uz mani.
• Man nav jāsteidzas tikai tāpēc, ka mani klausās.
• Es drīkstu aizņemt man atvēlēto laiku.
• Es varu iemācīties justies šajā situācijā brīvāk.

Arī šādi var mainīt savu attieksmi. Nav jāpiespiež sevi sajust prieku kā pēc komandas. Vēlāk var parādīties arī cita pieredze: tu pasaki domu, cilvēki reaģē, kāds pasmaida, kāds uzdod jautājumu. Tu pamani, ka viņi ir kopā ar tevi. Un uzmanība vairs nešķiet tikai kaut kas tāds, kas jāiztur. Tā sāk palīdzēt.

Kā trenēt šo sajūtu praksē?

1. Pirms runas nosauc, ko gribi dot auditorijai

Pabeidz teikumu: «Pēc manas uzstāšanās cilvēkiem būs vieglāk…» Pieņemt lēmumu? Saprast pārmaiņas? Sākt sarunu? Izvēlēties nākamo soli? Konkrēta atbilde palīdz pievērsties runas mērķim. Tev ir iemesls stāvēt cilvēku priekšā, un tas ir plašāks par vēlmi labi izskatīties.

2. Nesteidzies prom no uzmanības

Dažkārt vēlme ātrāk pabeigt ir dzirdama katrā teikumā. Temps aug, pauzes pazūd, pēdējais slaids pienāk gandrīz pirms pirmā. Pamēģini runas sākumā apzināti ieturēt īsu pauzi. Paskaties uz klausītājiem. Un tikai tad sāc. Arī pēc būtiskas domas ļauj sev uz mirkli apklust. Cilvēki joprojām skatīsies uz tevi. Tu drīksti tur palikt.

3. Pamani atsaucību

Uzstājoties ir viegli ieraudzīt vienu sarauktu pieri un piešķirt tai visas auditorijas viedokļa statusu. Tomēr paskaties plašāk. Vai kāds seko līdzi? Pamāj? Pieraksta? Reaģē uz tavu piemēru? Meklē kontaktu ar dažādiem cilvēkiem telpā. Auditorija sastāv no atsevišķiem klausītājiem, un viņu reakcijas var būt ļoti dažādas.

4. Trenējies mazās situācijās

Nav jāsāk ar konferenci tūkstoš cilvēkiem. Izsaki priekšlikumu sapulcē. Uzdod jautājumu pasākumā. Piesakies īsi iepazīstināt ar komandas paveikto. Šādas situācijas dod iespēju krāt pieredzi: es runāju, cilvēki skatās, es turpinu. Reizēm sanāk labāk, reizēm neveiklāk. Abos gadījumos ir ko iemācīties.

5. Pēc uzstāšanās pamani arī to, kas izdevās

Ja pēc katras runas sev sarīko tikai kļūdu izmeklēšanas komisiju, nākamo reizi būs grūti gaidīt ar prieku.

Pajautā sev:

• Kurā brīdī jutos brīvāk?
• Kad izveidojās kontakts ar klausītājiem?
• Ko nākamreiz gribu atkārtot?
• Kādu vienu lietu uzlabošu?

Dod sev konkrētu atgriezenisko saiti. Ar «viss bija briesmīgi» nākamo prezentāciju sagatavot ir diezgan sarežģīti.

Pārliecība var sākties ar atļauju

Tev nav obligāti jāiemīl skatuve. Var pietikt ar to, ka iemācies uz tās justies pietiekami brīvi, lai pateiktu iecerēto. Taču, ja kādā brīdī pamani, ka cilvēku uzmanība tev patīk, nevajag uzreiz sevi turēt aizdomās par pārmērīgu izrādīšanos.

Drīkst patikt brīdis, kad tevi klausās. Drīkst priecāties par auditorijas reakciju. Drīkst sajust enerģiju un izmantot to savā runā. Iespējams, tieši šī atļauja palīdzēs nākamreiz iziet auditorijas priekšā ar mazāku vēlmi uzreiz doties atpakaļ.

Ja gribi trenēt pārliecinošu runu un justies brīvāk auditorijas priekšā, ieskaties https://oskarspriede.lv/.