Klausītāju ķermeņa valoda

Oskars Priede, August 24, 2015

Bieži, kad tiek runāts par publisku uzstāšanos, tiek akcentēta runātāja ķermeņa valodas nozīme. Literatūrā un interneta vietnēs sastopami padomi par vēlamo runātāja stāju, roku žestiem, acu skatienu, smaidu un kopējo atvērtību. Šis bloga ieraksts nav par to.

 

Pētot citu cilvēku uzstāšanās un analizējot savējās, secinu, ka ir ļoti svarīgi, lai runātājs pievērstu uzmanību klausītāju ķermeņa valodai. Runātājam tas ir jādara, lai “lasītu” auditorijas reakciju, iesaistes pakāpi, emocionālo noskaņu un lai prognozētu iespējamo lēmumu. Lai lasītu cilvēka, kurš atrodas no jums vismaz dažu metru attālumā, ķermeņa valodu pietiek ar skatīšanos viņam acīs. Pārējo redz ar perifēro redzi. Tātad nav nepieciešamības savus klausītājus skenēt no galvas līdz papēžiem.

 

Tipiskas klausītāju ķermeņa pozas un to iespējamā nozīme:

 

1) Noliekšanās krēslā uz priekšu, elkoņi atbalstīti uz kājām vai galda = aktīva klausīšanās, interese, augsta motivācija pieņemt saturu.

 

2) Atgāšanās krēslā = intereses trūkums, reizēm pat izlikšanās, ka klausās.

 

3) Sakrustotas kājas viena pāri otrai = nav viena skaidrojuma, iespējams, cilvēkam tā vienkārši ir ērti, jo īpaši, ja prezentācija ir gara. Kāju krustošana var nozīmēt emocionālu noslēgšanos.

 

4) Sakrustotas kājas, kad vienas kājas potīte balstās uz otras kājas celi. Šī poza, kas parasti kombinējas ar atgāšanos krēsla atzveltnē, ir raksturīga praktiski tikai vīriešiem. Tā demonstrē augstprātību, pārākumu un “stāsti, stāsti, es tā pat zinu labāk” attieksmi. Šai pozai arī raksturīga roku aizlikšana aiz galvas (plaukstas pie pakauša vai kakla aizmugures). Poza ienākusi amerikāņu kultūras iespaidā. Ja pasākumā esat klausītāja lomā, izvairieties no šādas pozas!

 

5) Pēdas zem krēsla = gatavība doties prom. Raksturīgi, ka viena pēda ir īpaši dziļi uz aizmuguri, savukārt otras pēdas purngals vērsts uz telpas izeju.

 

6) Kājas “apvītas” ap krēsla kājām = paškontrole un nevēlēšanās paust informāciju un/vai emocijas. Nav viennozīmīgi tulkojams, jo, iespējams, klausītājam tā ir ērti.

 

7) Sakrustotas rokas uz krūtīm = emocionāla noslēgšanās, satura nepieņemšana vai selektīva pieņemšana. Vēlams šim cilvēkam kaut ko padot (piem., izdales materiālu), lai viņu atvērtu. Otrs risinājums – uzdodot jautājumu vai kā citādi aktīvi iesaistīt sarunā, piemēram, pieminot šī cilvēka vārdu, atsaucoties uz iepriekš pārrunāto, izsakot atzinību utt.

 

8) Sakrustotas rokas uz krūtīm, vienas rokas pirksti glauda zodu = vērtēšana lēmuma pieņemšanai. Sakrustotas rokas var vēstīt, ka vērtēšana notiek par sliktu runātājam, t.i. tiek meklēti argumenti atteikumam. Jārīkojas, lai spēli uzvarat jūs!

 

9) Rokas pirksti pieskaras zodam, lūpām, vaigiem, zoda glāstīšana nenotiek = uzmanīga klausīšanās, analizēšana, fokusēšanās. Neitrālas emocijas, racionālais dominē. Jūs zināt, ka jūsos klausās. Bieži šī ķermeņa pozīcija ir kombinācijā ar mazliet piemiegtām acīm un vieglu galvas māšanu, kas demonstrē aktīvu klausīšanos vai tēlošanu par klausīšanos.

 

10) Galvas balstīšana, aizklājot ausi = nevēlēšanās klausīties, cilvēkam ir bijis pietiekami. Nopietni jādomā par šī klausītāja iesaisti vai par uzstāšanās pavērsiena punktu, kas pievērstu uzmanību, piemēram, videomateriāla demonstrēšana.

 

11) Galvas balstīšana, plaukstai esot zem zoda un elkonim esot uz galda vai kājām (ja galda nav) = ieinteresēta klausīšanās, saņemtās informācijas analīze. Šī poza neizbēgami ir kombinācijā ar konkrētā klausītāja noliekšanos uz priekšu, kas runātājam ir labi.

 

12) Acu berzēšana vai aizklāšana, briļļu tīrīšana ar lejup vērstu skatienu = nevēlēšanās redzēt runātāju, cilvēkam ir bijis pietiekami. Šādā situācijā runātājs var proaktīvi aicināt ātrāk beigt runu, apkopojot būtiskāko. Tādējādi runātājs demonstrēs to, ka saprot auditoriju un tās vajadzības.

 

13) Patiess, atvērts smaids = runātājam viss iet labi!

 

Fokusēšanās uz runas saturu, acu kontakta uzturēšana ar klausītājiem, viņu ķermeņa valodas lasīšana un interpretēšana ļaus jums izslēgt destruktīvās domas “ko viņi par mani padomās” un “kā es izskatos”. Tām neatliks laika un domu kapacitātes.

Ir svarīgi atcerēties, ka nevienu ķermeņa pozu vai žestu nedrīkst tulkot viennozīmīgi. Ķermenim ir valoda. Līdzīgi kā verbālajā valodā viens atsevišķs vārds reti pasaka domu, ķermeņa valodā viens žests nepasaka visu par otra cilvēka emocijām. Nepieciešams skatīties un fiksēt žestu un pozu kopumu (“vārdus”, kas veido kopējo domu).

 

Un noslēdzošais ieteikums – tad, kad esat klausītāja lomā, piefiksējiet noteiktas sava ķermeņa pozas un, tās uz mirkli “iesaldējot”, izanalizējiet savas emocijas un attieksmes. Tā jūs ātrāk iemācīsieties lasīt citus, kad pats būsiet runātāja lomā, jo ir augsta iespējamība, ka citu cilvēku pozas, kas jums zināmas no paša, komunicēs tās pašas vai līdzīgas emocijas un attieksmes. Cilvēki nav nemaz tik atšķirīgi.

.

Atpakaļ uz blogu