Improvizācija publiskajā runā

Tā bija vēsa, apmākusies rudens diena Rīgā, kad es vadīju pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, 400 sēdvietu lielajā Ziedoņa zālē. Tā ir lieliska, ļoti svinīga vieta ar milzīgu skatuvi, lielu ekrānu un neskaitāmām skatītāju rindām, kas novietotas salīdzinoši zemu zem skatuves līmeņa. Savā ziņā var teikt – stīva vieta.

LNB Ziedoņa zāle

Zinātniskās konferences organizatori bija intensīvi strādājuši, lai viss izdotos labi. Bija uzaicināti vairāki ārzemju referenti, tajā skaitā ASV fiziķis Edward Witten, viens no pasaules gudrākajiem prātiem savā jomā.

Tika ieguldīts liels darbs. Un viss patiešām izdevās labi. Tiesa, bija nepieciešama zināma deva improvizācijas. Pēc pasākuma vakarā, pārdomājot dienas notikumus, prātoju par savu uzstāšanos, reakciju uz scenārija maiņām, pasākuma vadīšanas valodu maiņām, tehniskajām niansēm, laika vilcināšanu saistībā ar datoru pārslēgšanu utt. Pirmais jēdziens, kas nāca prātā, kad mīļotā sieviete man jautāja par manu sniegumu, – improvizācija.

Nākamajā dienā sapratu, ka jau sen esmu briedis uz to, lai uzrakstītu par šo salīdzinoši netveramo lauciņu, kuru dēvējam par improvizāciju. Un tā šis bloga ieraksts tapa gandrīz mēnesi… Tēma ir komplicēta tajā ziņā, ka ir grūti saprotami pasniegt šo netveramo prasmi.

Parasti, trenējot savus klientus uzstāties pārliecinoši, sākuma fāzē jautāju viņiem par mērķiem. Pirmā populārākā atbilde – “gribu uzstāties droši, pārliecinoši”. Top 10 atbilžu lokā noteikti figurē spēja improvizēt. Acīmredzot cilvēki intuitīvi to asociē ar kaut ko tīkojamu, kaut ko, ko vēlētos kā sev piederīgu.

Apkopojot savas domas un tuvāko cilvēku idejas, improvizāciju redzu kā:

– prasmi pazīt drēbi;

– atraisītību, t.i. lai nav bail;

– publikas jušanu;

– apziņu, ka, ja visi klusē, nekas nevar sanākt;

– zināmu devu pofigisma;

– iekšēju sajūtu par autoritāti;

– pamatu zem tā visa, jo improvizācija nevar būt plika, tai ir jābalstās uz zināšanām un pieredzi;

– draivu, ko tu noķer pie labas improvizācijas, kad iejūties elementā līdz saknei;

–  publikas reakciju uz improvizāciju, kas ir kā mana atzīme, vērtējums (viņu rekcijas, smaidi utt.).

Draugi, kad mēs improvizējam? Ne jau situācijās, kuras ir iezīmētas scenārijā vai mūsu plānā. Improvizācija lietišķajā vidē noris tad, kad kaut kas noiet greizi. Kā nesaķert paniku un tikt ārā no šādas situācijas? Pirmais priekšnoteikums – nevajag tikt no tās ārā.

Nestandarta situācijas, kurās iepriekš izstrādātais plāns vairs nestrādā un kurās publikas klātbūtne spiež strauji rīkoties, lielā daļā cilvēku raisa nedrošības un nepārliecinātības emocijas, kā arī bailes. Domājot par šādām it kā cilvēciskām reakcijām, es pilnībā pievienojos Holivudas zvaigznes Vila Smita teiktajam par to, ka “Bailes nav īstas. Vienīgā vieta, kur bailes var pastāvēt, ir mūsu domās par nākotni. Tās ir mūsu iztēles produkts, kas liek mums baidīties no lietām, kas pašlaik nav un var nekad nepastāvēt. Tas ir tuvu vājprātībai. Nepārprotiet mani – briesmas ir ļoti reālas, taču bailes ir izvēle.”

Ko praksē nozīmē nebaidīšanās improvizēt?

Tā ir drosme būt un nebaidīties vērtējuma. Tā ir atbildības uzņemšanās par šo mirkli. Šajā ziņā mani iedvesmoja kāda veiksmīga ASV uzņēmēja TED uzstāšanās par mūsu pašu realitātes veidošanu. Viņa kā fiziski ierobežota (akla) cilvēka skatījums ir ļoti spēcīgs un pamācošs. Uzņēmējs I. Lidsky runā par sevis apzināšanos katrā konkrētajā realitātes momentā un attiecīgās perspektīvas piešķiršanu šim momentam, atkarībā no personas izvēles.

Isaac Lidsky, TEDSummit, 2016

Vēlreiz pārliecinos – gan no savas pieredzes, gan citu stāstiem – drosme improvizēt ir izvēle. Ja izdarīsiet šādu izvēli, ar laiku plūksiet tīkamus augļus.

Atgriežoties pie manis pieminētā fiziķa Edward Witten Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, atceros to momentu, kad viņa uzrunas vidū sapratu, ka stāstījuma forma un maniere ir tāda, ka auditorijas pretreakcija nebūs visai aktīva. Atceros to domu gājienu, kas man lika nolemt – pēc viņa runas ir jābūt vismaz kaut kādai mijiedarbībai ar auditoriju, lai viņš – cilvēks, kurš speciāli ieradies no ASV – justos novērtēts, gaidīts un atzīts.

Zinātnieks pabeidza savu runu, nesagatavodams auditoriju runas beigām un jautājumu/atbilžu sesijai. Es uznācu uz skatuves, nostājos blakus fiziķim un nodomāju – “jāpastāv viņam ilgāk blakus, varbūt uzsūkšu kādu gudrību”. Pēc dažām sekundēm pievērsos auditorijai, vaicājot pēc viņu jautājumiem. Tādu uzreiz nebija. Šāvu ārā to, kas bija uz mēles – “paceliet rokas tie, kuri visu saprata!” (zinātnieka runa bija par melnajiem caurumiem), un zālē pacēlās 2/3 roku. Es neticīgi noteicu “… tiešām?!…”; “paceliet rokas, kuri it kā saprata” (kind of understood) un zālē pacēlās teju puse roku. Tajā brīdī E. Witten sejā pirmo reizi pusotras stundas laikā parādījās smaids un viņš noteica – “prieks, ka pirmā grupa bija lielāka”. Zālē esošie dzirdami pasmaidīja.

Tajā brīdī es noplūcu augļus, ko deva šī improvizācija, šis gājiens, kuru neviens organizators gribēdams nebūtu varējis ierakstīt scenārijā.

Šo zinātnieku pasaules noteiktās aprindās dēvē par Einšteinu 2. Vai tāda cilvēka klātbūtnē var “ālēties” un testēt auditorijas reakciju uz viņa sniegumu? Var. Var, ja nav bail. Jo, ja nav bail, tad ir pa īstam. Ir autentiski, ir acumirklim atbilstoši.

Vai jūs interesē publiskas uzstāšanās prasmju pilnveide? Vēlaties spēt bezbailīgi improvizēt? Ir jātrenējas! Aicinu iepazīties ar treniņu programmu, kas uzlabos jūsu prasmes un cels pārliecinātību.