Archives

Improvizācija publiskajā runā

Tā bija vēsa, apmākusies rudens diena Rīgā, kad es vadīju pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, 400 sēdvietu lielajā Ziedoņa zālē. Tā ir lieliska, ļoti svinīga vieta ar milzīgu skatuvi, lielu ekrānu un neskaitāmām skatītāju rindām, kas novietotas salīdzinoši zemu zem skatuves līmeņa. Savā ziņā var teikt – stīva vieta.

 

ziedona-zale-2

LNB Ziedoņa zāle

 

Zinātniskās konferences organizatori bija intensīvi strādājuši, lai viss izdotos labi. Bija uzaicināti vairāki ārzemju referenti, tajā skaitā ASV fiziķis Edward Witten, viens no pasaules gudrākajiem prātiem savā jomā.

 

Tika ieguldīts liels darbs. Un viss patiešām izdevās labi. Tiesa, bija nepieciešama zināma deva improvizācijas. Pēc pasākuma vakarā, pārdomājot dienas notikumus, prātoju par savu uzstāšanos, reakciju uz scenārija maiņām, pasākuma vadīšanas valodu maiņām, tehniskajām niansēm, laika vilcināšanu saistībā ar datoru pārslēgšanu utt. Pirmais jēdziens, kas nāca prātā, kad mīļotā sieviete man jautāja par manu sniegumu, – improvizācija.

 

Nākamajā dienā sapratu, ka jau sen esmu briedis uz to, lai uzrakstītu par šo salīdzinoši netveramo lauciņu, kuru dēvējam par improvizāciju. Un tā šis bloga ieraksts tapa gandrīz mēnesi… Tēma ir komplicēta tajā ziņā, ka ir grūti saprotami pasniegt šo netveramo prasmi.

Parasti, trenējot savus klientus uzstāties pārliecinoši, sākuma fāzē jautāju viņiem par mērķiem. Pirmā populārākā atbilde – “gribu uzstāties droši, pārliecinoši”. Top 10 atbilžu lokā noteikti figurē spēja improvizēt. Acīmredzot cilvēki intuitīvi to asociē ar kaut ko tīkojamu, kaut ko, ko vēlētos kā sev piederīgu.

 

Apkopojot savas domas un tuvāko cilvēku idejas, improvizāciju redzu kā:

– prasmi pazīt drēbi;

– atraisītību, t.i. lai nav bail;

– publikas jušanu;

– apziņu, ka, ja visi klusē, nekas nevar sanākt;

– zināmu devu pofigisma;

– iekšēju sajūtu par autoritāti;

– pamatu zem tā visa, jo improvizācija nevar būt plika, tai ir jābalstās uz zināšanām un pieredzi;

draivu, ko tu noķer pie labas improvizācijas, kad iejūties elementā līdz saknei;

–  publikas reakciju uz improvizāciju, kas ir kā mana atzīme, vērtējums (viņu rekcijas, smaidi utt.).

 

Draugi, kad mēs improvizējam? Ne jau situācijās, kuras ir iezīmētas scenārijā vai mūsu plānā. Improvizācija lietišķajā vidē noris tad, kad kaut kas noiet greizi. Kā nesaķert paniku un tikt ārā no šādas situācijas? Pirmais priekšnoteikums – nevajag tikt no tās ārā.

 

Nestandarta situācijas, kurās iepriekš izstrādātais plāns vairs nestrādā un kurās publikas klātbūtne spiež strauji rīkoties, lielā daļā cilvēku raisa nedrošības un nepārliecinātības emocijas, kā arī bailes. Domājot par šādām it kā cilvēciskām reakcijām, es pilnībā pievienojos Holivudas zvaigznes Vila Smita teiktajam par to, ka “Bailes nav īstas. Vienīgā vieta, kur bailes var pastāvēt, ir mūsu domās par nākotni. Tās ir mūsu iztēles produkts, kas liek mums baidīties no lietām, kas pašlaik nav un var nekad nepastāvēt. Tas ir tuvu vājprātībai. Nepārprotiet mani – briesmas ir ļoti reālas, taču bailes ir izvēle.”

 

Ko praksē nozīmē nebaidīšanās improvizēt?

Tā ir drosme būt un nebaidīties vērtējuma. Tā ir atbildības uzņemšanās par šo mirkli. Šajā ziņā mani iedvesmoja kāda veiksmīga ASV uzņēmēja TED uzstāšanās par mūsu pašu realitātes veidošanu. Viņa kā fiziski ierobežota (akla) cilvēka skatījums ir ļoti spēcīgs un pamācošs. Uzņēmējs I. Lidsky runā par sevis apzināšanos katrā konkrētajā realitātes momentā un attiecīgās perspektīvas piešķiršanu šim momentam, atkarībā no personas izvēles.

 

Isaac Lidsky, TEDSummit, 2016

Isaac Lidsky, TEDSummit, 2016

 

Vēlreiz pārliecinos – gan no savas pieredzes, gan citu stāstiem – drosme improvizēt ir izvēle. Ja izdarīsiet šādu izvēli, ar laiku plūksiet tīkamus augļus.

 

Atgriežoties pie manis pieminētā fiziķa Edward Witten Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, atceros to momentu, kad viņa uzrunas vidū sapratu, ka stāstījuma forma un maniere ir tāda, ka auditorijas pretreakcija nebūs visai aktīva. Atceros to domu gājienu, kas man lika nolemt – pēc viņa runas ir jābūt vismaz kaut kādai mijiedarbībai ar auditoriju, lai viņš – cilvēks, kurš speciāli ieradies no ASV – justos novērtēts, gaidīts un atzīts.

 

Zinātnieks pabeidza savu runu, nesagatavodams auditoriju runas beigām un jautājumu/atbilžu sesijai. Es uznācu uz skatuves, nostājos blakus fiziķim un nodomāju – “jāpastāv viņam ilgāk blakus, varbūt uzsūkšu kādu gudrību”. Pēc dažām sekundēm pievērsos auditorijai, vaicājot pēc viņu jautājumiem. Tādu uzreiz nebija. Šāvu ārā to, kas bija uz mēles – “paceliet rokas tie, kuri visu saprata!” (zinātnieka runa bija par melnajiem caurumiem), un zālē pacēlās 2/3 roku. Es neticīgi noteicu “… tiešām?!…”; “paceliet rokas, kuri it kā saprata” (kind of understood) un zālē pacēlās teju puse roku. Tajā brīdī E. Witten sejā pirmo reizi pusotras stundas laikā parādījās smaids un viņš noteica – “prieks, ka pirmā grupa bija lielāka”. Zālē esošie dzirdami pasmaidīja.

 

Tajā brīdī es noplūcu augļus, ko deva šī improvizācija, šis gājiens, kuru neviens organizators gribēdams nebūtu varējis ierakstīt scenārijā.

 

Šo zinātnieku pasaules noteiktās aprindās dēvē par Einšteinu 2. Vai tāda cilvēka klātbūtnē var “ālēties” un testēt auditorijas reakciju uz viņa sniegumu? Var. Var, ja nav bail. Jo, ja nav bail, tad ir pa īstam. Ir autentiski, ir acumirklim atbilstoši.

 


 

Vai jūs interesē publiskas uzstāšanās prasmju pilnveide? Vēlaties spēt bezbailīgi improvizēt? Ir jātrenējas! Aicinu iepazīties ar treniņu programmu, kas uzlabos jūsu prasmes un cels pārliecinātību.

 


 

 

Ko patiesībā nozīmē pasākumu moderēšana?

Teikšu bez lielīšanās un tomēr arī bez liekas kautrības – es saņemu komplimentus pēc katra pasākuma, kuru vadu. Droši vien piekritīsiet, ja teikšu, ka tā ir lieliska sajūta. Tādos brīžos parasti mulsi smaidu, saku paldies un, it kā aizbildinoties, attraucu:

“Jā, man labi sanāk, jo man ļoti patīk šis darbs – pasākumu vadīšana.”

 

Pasākumu-vadītājs-RunasKursi.lv

Oskars Priede

 

Es nevadu ballītes. Mana joma ir lietišķie pasākumi. Es nodrošinu plūdenu un interesantu dažādu semināru, konferenču un diskusiju norisi. Līdz ar iepriekš pieminētajiem komplimentiem, itin bieži saņemu jautājumus par to, kā man tas sanāk un kā to var iemācīties. Šie jautājumi mani uzvedināja uz domas par to, ko patiesībā nozīmē darbs – pasākumu vadīšana? Kas nepieciešams, ko drīkst un bez kā neiztikt? Par šo un citiem jautājumiem pasākumu vadīšanas sakarā lasiet turpmākajās rindkopās.

 

Ja runā par šo tēmu, ir jāatceras zelta likums – moderēšana ir pasākumu virsvadība.

Pasākumu vadīšanas labā prakse nosaka to, ka semināra vai konferences moderators nodrošina auditorijas iesaisti, rūpējas par runātāju labsajūtu, kā arī realizē organizatoru nosprausto mērķu sasniegšanu.

 

Iespaidīgs atbildību saraksts vienam cilvēkam, vai ne? Papildus šim sarakstam pieminēšu vēl vienu aspektu – ja jūs vadāt pasākumu, jūs uztver par šī pasākuma organizatoru. Tas nekas, ka, iespējams, esat vienkārši noalgots pildīt šo vienu lomu un ne par ko citu neatbildat. Jūs esat pasākuma seja. Starpbrīžos jums vaicās pasākuma runātāju kontaktus, tehniska rakstura informāciju par konferences materiālu pieejamību un galu galā – par kafijas paužu norisi. Kā jau vienojāmies – jūs esat pasākuma seja. Tas nozīmē, ka jums jābūt gatavam šādu informāciju sniegt vai vismaz norādīt uz pareizo virzienu (cilvēku).

 

Pasākumu vadīšana, ticiet man, ir DARBS. Pie noteiktiem apstākļiem, prasmju un talantu kombinācijas tas ir aizraujošs, sirdi sildošs un emocijām bagāts darbs.

 

Uzņemoties šo atbildību, jāatceras, ka, lai sekmīgi vadītu pasākumu un pienācīgi izdarītu uzticēto, nepieciešamas sekojošas prasmes:

–  lieliskas runas spējas attiecīgajā valodā;
–  nedalīta uzmanība runātājiem un kaut vai nelielas zināšanas un spēja orientēties noteiktajā tematikā;
–  nebaidīšanās improvizēt;
–  jokot un izmantot atbilstošu humoru;
–  būt uz viena viļņa ar auditoriju vai apzināti to “skaņot” uz sava viļņa.

 

Apmeklējot pasākumus, es vēroju to moderatorus, analizēju viņu veikumu un attieksmes. Tas ir tā kā ventilācijas sistēmu inženieriem – viņi nevar ieiet lielveikalā un nepaskatīties griestu virzienā. Profesionālie ieradumi, tā teikt. Cik vien objektīvi tas vispār ir iespējams, vēroju arī pats sevi, kad pildu pasākuma vadītāja pienākumus. Noteikti veicu pēc-pasākuma analīzi par to, kas man izdevās un par to, kas vēl būtu uzlabojams. Balstoties uz atziņām par citu moderatoru sniegumu un personisko pieredzi, viennozīmīgi secinu:

pasākuma vadītājam ir jābūt personai, kurai patīk būt uzmanības centrā.

Spotlight

 

Nav svarīgi, vai jums bērnībā bijis uzmanības deficīts un nu šo trūkumu kompensējat, vai arī ir citi iemesli, kāpēc atrašanās prožektoru gaismā jums ir tīkama, būtiski ir šajā situācijā, kad jūs viens runājat, desmiti vai simti jūsos klausās, justies ērti un savā ziņā pat IZBAUDĪT to.

 

Protams, jāatceras, ka pasākuma dalībniekiem nepatiks sevī iemīlējies un augstprātīgs moderators, tāpēc narcismam jābūt netverami labi izsvērtam, lai tas kalpotu tikai kā pašpārliecinātības avots, kas palīdz uzvesties kā pasākuma saimniekam. Viesmīlīgam, bet tomēr saimniekam.

 

Es domāju, sekojošais slavenas rokgrupas solista citāts ļoti labi papildina manu domu gājienu: “If you were completely of sound mind you would not need 70 thousand people screaming, I love you, the night to feel normal.”, Bono, U2.

 

Koncerts

Bono, U2 solists

 

Tipiska konference ilgst no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, tātad pilnu darba dienu. Tā kā vadīt pasākumu nozīmē būt 100% tajā iekšā, pēc pieredzes apgalvošu, ka tas ir fiziski un mentāli smags darbs. Darīt šo darbu vajag TIKAI, ja tas sagādā prieku un baudījumu. Sev un apkārtējiem.