Archives

Kā noturēt auditorijas uzmanību?

Viena no uzvedības normām, kuru mums iemāca jau bērnībā – kad kāds runā, pārējie klausās. Mācību stunda skolā vai lekcija universitātē ir labas šīs uzvedības normas ilustrācijas. Diemžēl tas, ka klausītāji prezentāciju pieklājīgi klausās automātiski nenozīmē, ka viņi jūs dzird.

 

Ar uzmanību ir līdzīgi kā ar dimantiem. Daudzi par to cīnās, tikai daži iegūst. Kas cīnās par jūsu klausītāju uzmanību? Jūs kā runātājs, dažādi paziņojumi un informācija viedajās ierīcēs, domu klejojumi klausītāju prātos utt. Tā ir sīva cīņa un tai ir jāprot sagatavoties.

 

Cīņai par klausītāju uzmanību ir jāprot sagatavoties!

 

Savās domās apzināti raisot novērtēšanas un pateicības sajūtas attiecībā uz savu auditoriju, runātājs ar savu koptēlu un verbālo saturu raida cieņas un pazemības signālus, kā arī patiesu vēlmi klausītājiem sniegt vērtību, kuru tie saņem apmaiņā pret investēto laiku.

 

Jā, tieši cilvēku uzmanības piesaiste un noturēšana ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no jomas, kurā darbojaties.

Visbiežāk (es gribu ticēt, ka vienmēr!), dodoties uz uzstāšanos, runātājs zina, pie kā iet. Iespējams, ir pat izanalizētas auditorijas vajadzības un pārdomāti veidi kā šīs vajadzības apmierināt. Uzsvēršu, ka, domājot par uzstāšanās saturu, ir ieteicams iekļaut informāciju, kas klausītājiem demonstrēs to, ka runātājs ir iedziļinājies auditorijas specifikā un ka saprot, pie kā ir atnācis.

 

Lai izrādītu patiesu ieinteresētību par savu auditoriju, nav nepieciešams daudz. Lūk, praktiski padomi kā šo ieinteresētību nokomunicēt:

1) Pasakiet auditorijai, kas tā ir.

“Šeit ir sapulcējušies energoefektivitātes jomas profesionāļi, tāpēc es uzreiz ķeršos pie svarīgākā – praktiskajiem aspektiem konkrētā tehnoloģiskā risinājuma ieviešanai biroju ēkās. Teorija lai paliek tiem, kuri raksta papīrus.” – šāds varētu būt ievads prezentācijai, kura tiek vadīta attiecīgās nozares augstas raudzes inženieriem. Tas satur nelielu “asumu”, kā arī ļoti konkrētu apgalvojumu, kas auditorijai būs tīkams, jo pastāv augsta ticamība, ka šo specifisko klausītāju rindās esošie gribēs sevi asociēt ar “jomas profesionāli” un “ne-teorētiķi”. Šī, ja iedziļināmies un kaut mirkli padomājam par savu auditoriju, ir primitīva metode kā aizskart klausītāju emocijas un raisīt viņos klātesamības, ieinteresētības un, iespējams, pat piekrišanas sajūtu.

Citāds piemērs, kurā spilgti dzirdama auditorijas nosaukšana – lieliskā Baraka Obamas uzruna 2012. gadā pēc atkārtotas ievēlēšanas ASV prezidenta amatā. Pievērsiet uzmanību tam kā tiek nosaukts vai ikviens ASV iedzīvotājs (video angļu valodā):

 

 

2) Izsakiet apgalvojumu.

“83.6% cilvēku, dzirdot reklāmas, tic jebkādam skaitlim, kuram pievienota procentu zīme!” – apgalvojuma piemērs. Apgalvojumi labi nostrādā, jo tie spiež klausītāju analizēt dzirdēto informāciju, salīdzinot to ar zināšanām un iepriekšējo pieredzi. Neapšaubāmi, ir vērts izmantot apgalvojumus, kas saistīti ar uzrunas tematiku un konkrēto auditoriju.

 

Plašāk par apgalvojumu izmantošanu publiskajā runā lasiet mana bloga ierakstā:

https://runaskursi.lv/prezentacija-ka-saruna-apgalvojumi/.

 

3) Uztaisiet mini aptauju.

Šī metode tiek samērā bieži izmantota.

 

Iespējams, esat bijis klausītāja lomā, kad runātājs auditorijai jautā kaut ko apmēram šādu – “Lūdzu paceliet rokas tie, kas šonedēļ ir izmantojuši sabiedrisko transportu!”. Auditorijā atsevišķi cilvēki, kuri ir ieinteresēti piedalīties, paceļ roku un aptauja ir notikusi. Šādu pieeju noteikti var izmantot, taču ar vienu atrunu – noteikti ir jāseko kaut kādai aptaujā iegūto datu analīzei, salīdzinājumam ar statistiku, interesantai jaunai informācijai, jokam, tālākai auditorijas iesaistei vai atsaucei uz to, kas ir “vidējais” klausītājs un kāpēc auditorijas atbilde bija tieši tāda. Šī metode, lai arī vienkārši pielietojama, ir samērā riskanta, jo ir grūti paredzēt auditorijas atsaucīgumu. Ja lietojat šo pieeju, atcerieties iekļaut informāciju, kas demonstrē, ka ziniet, pie kā esat atnācis.

 

4) Nosauciet cilvēku vārdus.

Rekomendēju uz prezentāciju ierasties savlaicīgi, lai būtu iespēja sagaidīt klausītājus, ar dažiem iepazīties un aprunāties par to, ko viņi sagaida no jūsu uzstāšanās. Iesaku to darīt, lai iegūtu informāciju par klausītāju rindās esošo cilvēku vārdiem, amatiem un viņu motivāciju būt klāt. Uzrunas laikā droši variet izmantot iegūto informāciju. Piemērs: “Kas interesanti, Kārlis no uzņēmuma “Lattelecom” minēja tieši pretējo – ka viņus nesatrauc energopatēriņš sakaru līnijās, jo viņu galvenā rūpe ir datu pārraides kvalitāte. Tas ir pretrunā ar manis minētās zinātnieku publikācijas rezultātiem, tomēr mums nebūtu tas jāignorē…”. Šajā brīdi Kārlis jutīsies “izcelts” un novērtēts, viņam būs sajūta, ka viņš ir prezentācijas būtiska sastāvdaļa. Pārējie klausītāji, savukārt, redzēs, ka jūs kā runātājs nebaidāties improvizēt un neturēties pie iepriekš iestudēta scenārija. Šāda pieeja klausītājiem radīs iespaidu par runātāja pārliecinātību un kompetenci.

 

5) Atsaucieties uz informāciju, faktiem, sarunām.

Plānojot savu uzrunu, atcerieties par to, ko sagaida klausītāji. Klausītāju tipiska gaida vai ekspektācija ir vismaz kāda no šīm:
– Izklaidē mani!
– Iemāci man kaut ko jaunu!
– Iesaisti mani!

 

Plašāk par šo:

https://runaskursi.lv/ko-sagaida-klausitaji/

Koncentrējoties uz otro (Iemāci man kaut ko jaunu!), ir vērts prezentācijā iekļaut informāciju, kas varētu būt klausītājiem nedzirdēta un kas papildinātu viņu zināšanas un pieredzi. Ja uzrunā iekļautā informācija būs atbilstoša specifiskajai auditorijai, jūs pastarpināti signalizēsiet izpratni par auditoriju un tās vajadzībām.

 

6) Izsakiet pateicību.

Esiet pateicīgs auditorijai par laiku, ko tā velta jums un apskatāmajai tematikai. Esiet pateicīgs par jautājumiem, kurus klausītāji uzdod. Paudiet pateicību pasākuma organizatoriem. Izsakieties atzinīgi par klausītāju priekšzināšanām un pasakieties par komentāriem, kas lieliski papildina jūsu teikto un piešķir sarunai svaigumu. Komunicēt pateicību nozīmē komunicēt emocionālo inteliģenci, pazemību, kā arī profesionālismu.

 

7) Atsaucieties uz līdzīgu klausītāju grupu.

Šī pieeja ir ārkārtīgi vienkārša un reizē arī ļoti iedarbīga! Šeit parādās manipulācijas un pat blefa manevru iespējas. Jūs variet atsaukties uz kādu līdzīgu klausītāju grupu, kas jums bijusi, pieminot līdzīgo vai atšķirīgo, komentējot kāda klausītāja teikto ar “jā, šo man visas grupas prasa” vai “ļoti oriģināla doma, nevienā līdzšinējā grupā nekas tāds nav dzirdēts!”. Klausītājiem, ja vien tie nav bijuši pieminēto grupu sastāvā, ir grūti minēto informāciju pārbaudīt, līdz ar to jūs variet ietērpt faktus vai pat izdomājumus tā kā jums ir ērti, reizē signalizējot to, cik konkrētā auditorija ir īpaša vai arī pretēji – statistiski “vidēja”.

 

8) Izstāstiet stāstu, kura varoņi ir klausītājiem līdzīgie.

Klausītāji sekos jūsu stāstam no sākuma līdz beigām. Tā cilvēki ir uzbūvēti.

 

Ja jums ir stāsts, kuru stāstīt, pastāv iespēja stāsta varoņus padarīt līdzīgus konkrētās auditorijas dalībniekiem. Piemēram – “Bija man reiz tāds klients, kuru konsultēju – arī pārdošanas speciālists. Gudrs, izglītots, ar daudziem “puniem pierē”, kas gūti darbā ar klientiem – gluži tāds kā jūs. Lūk, toreiz bija tā…”. Šāds triks liks klausītājiem dzirdēto personificēt ar sevi un, iespējams, pat vizualizēt sevi dzirdētā stāsta varoņa lomā. Lieliska metode, kas efektīvi iesaista klausītājus un ļauj runātājam demonstrēt labu izpratni par tā auditoriju.

 


 

Šīs metodes jums noteikti palīdzēs prezentācijās. Es novēlu no sirds priecāties par auditorijas uzmanību un neuztvert to kā kaut ko pašsaprotamu, jo cilvēku nedalīta uzmanība šodien ir liela vērtība!

 

Ja jūtat, ka nepieciešams arī praktisks treniņš, aicinu iepazīties ar grupu kursu piedāvājumu.

 

 

Bieži aizmirstie: UZAICINĀJUMI

 

Piedaloties konferencēs, semināros, sapulcēs un citos pasākumos, kuros cilvēki uzstājas ar prezentācijām, mani parasti pavada intrigas sajūta. Konkrēti – par to, kā runātājs “paņems” publiku, prezentāciju uzsākot, un par to, kā tas savu vēstījumu rezumēs beigās.

Par ko gan intriga, jautāsiet…?

 

Bieži, pat pārāk bieži es redzu nenopietnas sagatavošanās sekas. Tipiski, tas izpaužas kā prezentācija, kas ir lielisks iztirzājums ar pavārgu ievadu un nekādu nobeigumu. Par to, kā rīkoties, lai tā nenotiktu – turpmākajās rindkopās.

 

Prezentācijas ievaddaļā auditorijas uzmanība ir salīdzinoši ļoti augsta, jo ir nomainījušās “dekorācijas”, ir gaidas par to, kas tūlīt sekos. Lai arī uzmanība jau tāpat ir augsta, ir svarīgi to attaisnot, piesakot sava temata aktualitāti un saistību ar klausītāju vajadzībām un interesēm. Ja nepieciešams, ievada daļā var iekļaut īsu pašprezentāciju. Par to jau esmu rakstījis iepriekš.

 

Šī raksta fokusā ir prezentācijas nobeiguma daļa. Rakstu to arī savtīgu iemeslu dēļ, jo esmu kļuvis maigi neiecietīgs attiecībā uz savu klientu jautājumiem par to, vai “paldies” slaidu vajag iekļaut. 🙂 Gribas, lai šādi jautājumi izzūd kā kaut kas nedabisks.

Starp citu, mana tipiskā atbilde par “paldies” slaidu – esi cilvēks, izsaki pateicību saviem klausītājiem pats! Tas nav jāraksta uz slaida. Turklāt, nepieciešams iekļaut uzaicinājumu. Uzaicinājumu? Kas tas? Iespējams, angliskā versija skan veiksmīgāk – call to action. Tā ir obligāta prezentācijas sastāvdaļa.

 

Kāpēc tā ir obligāta prezentācijas sastāvdaļa? Nav obligāta, patiesībā. Obligāta tā ir tikai tad, ja tēmējat uz cilvēku ietekmēšanu un pārliecināšanu.

 

Lai ietekmēšana notiktu, runātājam savu prezentāciju VIENMĒR ir jāuztver kā sarunu. Skaidrs, ka prezentācijas laikā klausītāji reti iesaistās ar tiešu komunikāciju vai pat nedara to nemaz. Tik un tā – jūsu uzstāšanās ir saruna, kuru VADĀT JŪS. Laba retorika prezentācijas laikā izmanto gan jautājumu tehniku, gan arī sarunu virzošu un konsekventu uzaicinājumu tehniku.

Kas ir uzaicinājumi? Atbilstoši vācu komunikācijas speciālista Karstena Brēdemeiera izpratnei uzaicinājumi ir tieši aicinājumi rīkoties, un tie attiecas uz kādu darbības vai sarunas jomu. Tie ir tieši norādījumi, tiem ir pavēles iedaba, un tie uzrunā tieši.

 

Ja jūs savas prezentācijas rezultātā vēlaties, lai klausītāji pārvērstu domāšanu darbībā, ir nepieciešams vērsties pie tās ar uzaicinājumu rīkoties. Pēc K. Brēdemeiera domām uzaicinājumi var būt dažādi – tie ir uzaicinājumi rīkoties, uzaicinājumi domāt, pirkšanas vilinājumi, aicinājumi kaut ko darīt vai nedarīt.

 

Un te parādās izaicinājums – kā tad es tā tieši savai auditorijai prasīšu to, ko no tās vēlos? Bieži vien runātājiem pietrūkst drosmes sastapties ar konfrontāciju. Tie runā maigi, netieši un savas vēlmes iesaiņo bezzobainās vārdu čaulās. Šādu dilemmu var labi saprast, jo tieši izteikti uzaicinājumi padara runātāja pozīciju salīdzinoši ļoti skaidru.

 

Un tomēr – ir jāmeklē risinājums! Tāpēc, ka uzaicinājumi ir daudz spēcīgāki par parastu stāstījumu vai pat jautājumiem. Uzaicinājumi tieši aicina klausītājus kaut ko darīt. Uzaicinājumi paši par sevi neprasa lēmumu, bet jau sniedz to.

 

Lasot šīs rindas, varētu iebilst – jā, uzaicinājumi tiešām ir spēcīgāki, taču tie skan daudz nepieklājīgāk. Jā un nē. Nē, tāpēc, ka tas ir atkarīgs no intonācijas, kādā uzaicinājums tiek izteikts. Turklāt, vairums klausītāju pat nedomās par uzaicinājuma adekvātumu vai atbilstību, jo to prāti jau reaģē. Tie nenododas domām par to, ka nevilšus ir ļāvušies runātāja izplānotajai sarunas gaitai. Un atcerieties – pat, ja uzaicinājumi nešķiet kā īpaši pieklājīgs komunikācijas veids, tie atšķirībā no jautājumiem sniedz lielisku iespēju – tie pasniedz lēmumu nevis pieprasa lēmumu atrašanu.

 

Vēl viens arguments par labu drosmīgai pieejai: nevajag pārdozēt! Ja prezentācijā lietosiet tikai un vienīgi uzaicinājumus, panāksiet auditorijas pretreakciju un bloķēšanos. Tāpēc runas plānošanas stadijā izdomājiet prezentācijas mērķi un piemeklējiet atbilstošu uzaicinājumu, kas tuvina ideālajam rezultātam.

 

Lūk, daži uzaicinājumu piemēri:

 – Izsakiet savu viedokli!

– Sniedziet savu vērtējumu!

– Risiniet radušos situāciju!

– Vadiet tālāku diskusiju par šo tēmu!

– Pabeidziet iesākto un dodiet priekšlikumus!

– Pierādiet, vai piedāvātais risinājums nodrošina labu rezultātu!

– Attēlojiet savu redzējumu!

– Pasakiet!

– Raksturojiet tipisku problēmsituāciju!

– Akceptēsim šādu pieeju!

– Lūdzu dariet šādi!

– Pierakstiet, lūdzu, šādas tehnikas!

– Padomājiet par sekām!

– Vingrinieties!

 

Es nevarētu labāk nobeigt šo rakstu, ja nelietotu augstākminētā nozares speciālista atziņu par to, ka katrai sarunai ir mērķis, kas nozīmē vairāk nekā tikai radīt sociāla rakstura skaņas. Uzaicinājums nosauc šo mērķi vārdā.

 

Un nu man ir intriga par jūsu nākamo uzstāšanos… 🙂

 

Pašprezentācija

Ziemas saulgriežu laikā man ir atelpas brīdis, jo apmācības šajā gadu mijas etapā uzņēmumos neorganizēju, konferenču un citu biznesa pasākumu moderēšana atsāksies janvārī.

 

Izdodas no malas noskatīties kapitālisma veicinātajā svētku trakumā, tajā nepiedaloties, un sajust iekšēju mieru. Analizējot šādu stāvokli ietekmējošos faktorus, atskārstu, ka profesionālajā ziņā esmu savā vietā. Daru to, kas patīk un kas sanāk.

Šādam pārliecinātam stāvoklim ir vēl kāds būtisks pamats – spēja lakoniski, bez minstināšanās, vienkāršā valodā pateikt, ka es esmu un kāda ir jēga no manis. Profesionālajā ziņā.

 

Jāsaka, ka šogad arī esmu krietni patrenējies. Dažādos tīklošanas pasākumos (piemēram, trijās LTRK organizētajās kontaktbiržās), konferencēs, semināros un ballītēs simtiem dažādiem cilvēkiem esmu stāstījis, kas ir Oskars Priede.

 

Tik daudz to darot, pie manis ir “atnācis” īstais saturs, forma un emocijas.

Un ko tik visu es nedzirdu, komunicējot ar citiem (jo man ir jānoklausās arī viņu iepazīstināšana ar sevi). Apbrīnojami, ka vismaz katrs piektais pamanās pirmajā minūtē pastāstīt par to, kas viņš nav un ko nedara. Cik gan atrunu es dzirdu, cik nepārliecinātības frāžu! Nesenākajā LTRK kontaktbiržā viens uzņēmējs man pamanījās piedāvāt atlaidi jau pirmajā mūsu kontakta minūtē. Nenoturējos un pajautāju, kāpēc viņš ar mani runā par atlaidēm. Jauks puisis, strādā apģērbu tirdzniecības jomā. Es pie viņa, iespējams, pirkšu uzvalku. Ar atlaidi, protams.

 

Mīļie tautieši, saņemamies visi kopā un katrs atsevišķi! Sevi ir jāzina. Ir jāprot komunicēt par vērtību, kuru radāt citiem. Nevar runāt ar cilvēkiem un teikt, ka (citēju reālu cilvēku): “Pārstāvu grāmatvedības un nodokļu konsultāciju uzņēmumu un mums ir mājas lapa. Tajā rakstām par nodokļiem un daudzi to lasa”. Kooooo? Jums ir mājas lapa…. NU UN?!

 

Divi būtiski priekšnoteikumi veiksmīgai pašprezentācijai:

 – pārdomāts un koncentrēts saturs;

 – regulārs treniņš, kas nodrošinās veiksmīgu satura nodošanas formu.

Abus šos faktorus jūs varat ietekmēt. Pirmais ir jūsu darbs ar papīru un rakstāmo, otrais – jūsu iniciatīva piedalīties komunikācijā ar ekonomiski aktīviem cilvēkiem.

 

A Nepalese porter walks with his load from Everest base camp in Nepal, May 03, 2011. Porters walk for weeks, sometimes carrying supplies heavier than their own body weight. They do not sit down when they rest but rely on the wooden staff to prop up the baskets. Picture taken May 03, 2011. REUTERS/Laurence Tan (NEPAL - Tags: SOCIETY TRAVEL) - RTR2MVKN

 

Vadlīnijas, kas palīdzēs jums saistībā ar pirmo priekšnoteikumu – saturu:

 1) identificējiet, kas jūs citiem esat kā objekts/instruments

(piemērs no izaugsmes treneres Tasha Eurich TED runas – “jums kā līderiem ir savs Everests jāpievarē, es esmu jūsu šerpa”);

 

 2) nosakiet, kas ir jūsu darba rezultāta lietotāji;

 

 3) definējiet 2 – 3 galvenos labumus, vērtības, ko dodat lietotājiem.

 

Lai pašprezentācija izklausītos dabiski, aicinu nelietot vārdus «objekts», «lietotājs», «labumi». Tie ir atslēgvārdi domu strukturēšanai. Dzīvē labāk lietot dabīgākus izteiksmes veidus. Lai nostiprinātu šo konceptu, lūk piemērs:

 


 

Labdien, mans vārds ir Anna. Esmu grāmatvede ar 12 gadu stāžu. Man ir atbilstoša izglītība un ļoti laba pieredze. Es nodrošinu dokumentu kārtību un vieglu pārskatāmību. Man patīk mans darbs un tāpēc arī tas padodas. Esmu komunikabla un spējīga strādāt stresa situācijās.

(nav veiksmīgi, jo runā par sevi)

 

Labdien, mans vārds ir Anna. Mani klienti, sadarbojoties ar mani, iegūst vismaz trīs jebkuram biznesam būtiskas lietas: sakārtotu dokumentāciju, kas iztur jebkuru audita pārbaudi; optimizētu naudas plūsmu (ienākumi pēc iespējas ātrāk, izdevumi pēc iespējas vēlāk); iespēju fokusēties uz biznesu, jo, pateicoties manām ilgi koptajām attiecībām ar VID, uzņēmuma vadītājiem šīs iestādes nosaukums nekad nav jādzird.

(runā par klienta vajadzībām)

 


 

Šī pavisam vienkāršā pieeja ļaus jums paskatīties uz sevi no malas, identificēt potenciālo vērtību, kādu jūsos varētu redzēt apkārtējie un, trenējoties ar reāliem cilvēkiem pietiekami daudz, nonākt līdz pārliecinātības pilnam mieram.

Papildu materiāls par sevis prezentēšanu bloga ierakstā Iepazīstini ar sevi ietekmīgi.

 

Gaišus un mīlestības pilnus svētkus!

 

7 publiskās runas kļūdas, ko prezentācijās pieļauj uzņēmumu darbinieki

Prezentācijas un informācijas pasniegšana publiskas runas veidā ir regulāra uzņēmumu iekšējās un ārējās komunikācijas sastāvdaļa. Biznesā nereti uzvar tas, kurš spēj savu ideju vai produktu pasniegt interesantā, saistošā un klausītājam noderīgā veidā.

Mana darba specifika ir tas, ka ikdienā redzu un arī vērtēju ļoti daudz prezentāciju un uzstāšanos. Veicot publiskās runas trenera darbu, man jo īpaši ir jāpievērš uzmanība klientu (organizāciju) darbinieku pasniegtās informācijas saturam un formai. Turklāt, nereti vadu konferences un seminārus, pildot moderatora lomu, kuros arīdzan uzstājas lielu un vidēju uzņēmumu darbinieki.

 

Kopā esmu redzējis daudzus simtus prezentāciju, kas man dot iespēju izveidot kopsavilkumu ar tipiskāko kļūdu un  nepilnību sarakstu. Šis saraksts ļaus jums aizdomāties par savu un kolēģu prezentāciju kvalitāti un attiecīgi – ietekmi uz rezultātu.

1. kļūda – nepārdomāts ievads

Uzņēmumu pārstāvji nereti prezentācijas sāk, nosaucot savu vārdu un amatu saistībā ar organizāciju, kuru pārstāv. Vēl mēdz pieminēt savu “lielo prieku”, redzot tik “kuplo dalībnieku skaitu” vai kādu citu tukšu un bezvērtīgu frāzi. Un viņus var savā ziņā saprast, jo sākums ir grūts un gribas mazināt mulsumu, lauzt barjeras, kausēt ledu. Viņus var saprast, tomēr tik svarīgu uzstāšanās daļu atstāt bez pienācīgas sagatavošanas – muļķība. Sākums ir tas brīdis, kad klātesošajos veidojas pirmais iespaids par runātāju un pārstāvēto organizāciju. Tās ir nozīmīgas 20 sekundes: 3-4 sekundes vizuālajam novērtējumam un atlikušais laiks – pirmo dzirdēto vārdu analīzei, salīdzinājumam ar pieredzi, stereotipiem un uzskatiem.

 

indtro

 

Kā rakstīju sava bloga ierakstā Iepazīstini ar sevi ietekmīgi, lai sekmīgi iesāktu savu runu, kas parasti nozīmē iepazīstināt ar sevi, jums jāzina, kas jūs esat, kāds ir jūsu darba rezultāts (vērtība), un kas ir jūsu darba rezultāta lietotāji (vērtības pircēji). Tātad, tas nav par to, kas jūs esat kā persona. Viņiem ir vienalga. Auditorijā esošajiem cilvēkiem rūp tas, kas dod vērtību viņiem.

 

2. kļūda – “par mums”

Uzkrītoši bieži ievadā, pēc tam, kad runātājs ir iepazīstinājis ar sevi, tiek runāts par organizāciju, kuru tas pārstāv. Tiek izklāstīta vispārīga informācija par paveikto, lielākajiem klientiem, produktu portfeli, darbinieku skaitu, apgrozījumu un nākotnes plāniem. Kā likums – tas notiek uzstāšanās sākumā. Jebkuras prezentācija sākumā auditorija būs samērā uzmanīgi klausītāji viena iemesla dēļ – “vai runātājs ir tā vērts, lai viņā klausītos?”. Plānojot uzstāšanos, ir jāsaprot šī vienkāršā patiesība. Saprast to ir gaužām vienkārši: pārsvarā mēs visi – vairāk vai mazāk apzināti – šādu spriedumu izdarām, kad mūsu priekšā kāds atļaujas nostāties un mūs uzrunāt.

Kā pareizi plānot šo runas daļu? Risinājums ir pavisam vienkāršs – runas plānošanas stadijā izlaist paredzamās informācijas porcijas caur “filtru”. Filtra galvenais jautājums ir “nu un?” jeb angliski “so what?”.

 

Beautiful blonde woman. Fashion portrait. Blowing bubble gum.

 

Ja informācija, kuru paredzēts pasniegt auditorijai, “iet cauri” šādam filtram, viss ir kārtībā. Uzdrošinos apgalvot, ka lielākajā daļā gadījumu tāda informācija kā, piemēram, “mūsu uzņēmumā strādā 30 IT jomas inženieru, kuri ikdienā rūpējas par jaunu produktu izstrādi” neiztur jautājumu “nu un?”. Kāpēc? Tāpēc, ka klausītājus (un cilvēkus vispār) primāri interesē paša pasaule, paša labums, savu problēmu iespējamie risinājumi. Pirms runāt par sevi, pirms “demonstrēt muskuļus” jums ir jāieinteresē cilvēki, komunicējot viņu valodā, aizskarot viņu emocijas saistībā ar viņu vajadzībām. Iedodiet viņiem informāciju par to, kā konkrētais produkts vai risinājums viņiem palīdzēs vai mainīs pasauli (ap viņiem vai globāli) un starp citu pieminiet, ka pie tā ir strādājuši jūsu mīļotie 30 inženieri, ja jums tas ir svarīgi.

Piemēram, komunicējot pasākumā būvniecības nozarē un sakot, ka “aptuveni 60% laika, ko strādnieks pavada būvlaukumā, tiek iztērēts neproduktīvi” un jūsu pieredze rāda, ka “ieviešot būvdarbu organizēšanas IT sistēmu, rādītāji uzlabojas, ļaujot būvobjektu pabeigt ātrāk un garantējot mazāk cilvēcisko kļūdu kvalitātes jomā”, jūs varat būt drošs, ka šādai informācijai ir grūti piemērot reakciju “nu un?”. Tā vienkārši nestrādā, jo konkrētajā jomā strādājošajam vai konkrētā biznesa īpašniekam strādnieku zemā produktivitāte, būvobjektu termiņu “iestiepšanās” un nebeidzamie garantijas remonti ir liela sāpe, tātad – prioritāte, kura iztur šo maģisko “nu un?” filtru .

 

3. kļūda – “produkta fīčas”

Visbiežāk, kad publiskas runas veidā uzrunājam cilvēkus, kuri nav pazīstami ar kompānijas produkta priekšrocībām, ir nepārvaram vēlme argumentēt, t.i. ar putām uz lūpām mesties pierādīt, kāpēc esam labāki, efektīvāki un visādā ziņā noderīgi. Šeit jums ir vērts aizdomāties par jūsu lēmumu pieņemšanas procesu. Kad saskaraties ar aktīvu produkta pozicionēšanu, reklamēšanu un labo īpašību uzsvēršanu, kāda ir jūsu reakcija? Bieži tā ir ienākošās informācijas bloķēšana. Tai var būt vairāki iemesli. Kā galvenie minami divi:

– cilvēkiem nepatīk, ja tiem kaut ko cenšas “iepārdot”;

– neuzticība, jo klausītājam ir skaidrs, ka runātājs, raksturojot savu produktu, runā tikai par medaļas vienu pusi (pozitīvo).

 

Kad jūs pēdējo reizi redzējāt veļas pulvera reklāmu, kas apgalvo, ka produkt ir lielisks, bet reizēm tomēr netiek galā ar svaigas zāles traipiem uz bērnu bikšu ceļgaliem. Neesat dzirdējis? Es arī neesmu.

 

img_3755

 

Risinājums – par katru cenu radīt interesi uzzināt vairāk. Respektīvi – iedot maz, bet sulīgi. Detaļās neieslīgt, neargumentēt un nepierādīt. Pārliecinoši, ar saimnieka sajūtu nodefinēt “lielo bildi” kā produkts risina noteiktus problēmjautājumus, iztiekot bez sīkumiem, bez “fīčām”.

 

4. kļūda – monologs

Laba prezentācija = saruna. Pat, ja klausītāji prezentācijas laikā nebilst ne vārda, oratora uzdevums ir veidot komunikāciju, mentālu mijiedarbību. Tas ir vienīgais veids kā panākt klausītāju patiesu iesaisti, jo cilvēki mūsdienās nav gatavi vienkārši sēdēt un uzņemt informāciju. Informācijas šodienas sabiedrībā ir pārpārēm. Stipri par daudz. Nevienam nav vajadzīga vēl viena 20 minūšu garumā izklāstītas informācijas porcija. Teiksiet – skarbi? Jā, tā ir. Šāda kritiska pieeja palīdzēs runātājiem domāt par iespējām iesaistīt publiku.

Runātājam ir jābūt pateicīgam un arī ļoti atbildīgam par uzmanību, kuru tam ir devusi auditorija. Šāda pieeja ir ļoti svarīga laikmetā, kad ierobežotākais un visgrūtāk pieejamais resurss nav dimanti, nafta vai zelts, bet gan cilvēku uzmanība.

 

Sava bloga ierakstā Tava auditorija – tavs zelts rakstīju par vienkāršiem un efektīviem veidiem kā auditorijā radīt ieinteresētību:

– pasakiet auditorijai, kas tā ir;

– izsakiet apgalvojumu;

– uztaisiet mini aptauju;

– nosauciet cilvēku vārdus;

– atsaucieties uz informāciju, faktiem, sarunām;

– izsakiet pateicību;

– atsaucieties uz līdzīgu klausītāju grupu;

– izstāstiet stāstu, kura varoņi ir klausītājiem līdzīgie.

 

Cilvēku uzmanības piesaiste un noturēšana ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no jomas, kurā darbojaties. Tātad jūsu zelts ir klausītāju uzmanība, jūsu auditorija ir jūsu zelts. Tāpēc attiecieties pret to atbilstoši.

 

5. kļūda – nav plāna B

 

Plānošanas spēks ir ne jau plānā, ko izstrādājat. Kā militāristi mīl jokot – plāns ir derīgs līdz atskan pirmais šāviens. Plānošanas burvība ir radošums un enerģija, kas rodas procesa laikā.

 

planning_strategy

 

Es aicinu nepaļauties uz to, ka tehnoloģijas strādās un ka plānotais saturs neaizmirsīsies. Plāns B varētu būt vēl viens fails ar prezentāciju “mākonī”, izdales materiāli, runātāja piezīmes utt. Tomēr vislabāk, ja jūsu “plāns B” ir improvizēšana. Spēja improvizēt ir spēja būt neordināram. Būt neordināram un nebaidīties no šī fakta. Tik vienkārši. Manā darbā, uzstājoties un vadot dažāda mēroga pasākumus, improvizācija ir ikdienas sastāvdaļa. Tā ir blakusefekts, ar kuru visu laiku jārēķinās. Un lūdzu ticiet man – labāk rēķināties ar to, ka kaut kas neies pēc jūsu skaistā “plāna A”.

 

Tas ir attieksmes jautājums. Ne tik ļoti gatavošanās jautājums. Vairāk gan domu pasaules un emociju vadības jautājums.

 

6. kļūda – slaidi kā špikeris

Es domāju, ka plaši skaidrojumi par šo nav nepieciešami. Cilvēki neiet uz prezentācijām, lai lasītu informāciju no slaidiem. Ja nu tomēr runātājs savu sakāmo liek 1:1 uz ekrāna vai izvieto virkni atslēgvārdu “bulletpoints”  veidā uz slaidiem, jāuzdod jautājums – kā vārdā tas tiek darīts? Runātāja ērtībai?

Vienkārši beidzam šo. Slaidi ir vizuāls medijs.

 

7. kļūda – nav jēdzīga nobeiguma

Savā ziņā tā jau ir kļuvusi par manu sportisku interesi – kā runātājs pabeigs savu uzstāšanos. Vai tiešām tas būs kārtējais “paldies par uzmanību slaids” un mulsais skatiens, kas pauž – “tās ir beigas, vai jums ir jautājumi?”.

 

Manuprāt, uzstāšanās beigas ir gandrīz tikpat svarīgas kā sākums. Prezentācijas nobeigumā iespējamas vairākas iespējas:

– metafora, analoģija, spilgts citāts;

– aicinājums uz rīcību vai domu maiņu;

– īss kopsavilkums par tikko dzirdēto un “takaway” padomi;

– retorisks jautājums auditorijai;

– pateicība par klausītāju līdzdalību un patiess smaids.

 


 

Iespējams, lasot šo visu, uz mirkli aizdomājāties par to kā uzstājieties sapulcēs vai tikšanās reizēs. Tāpat, iespējams, aizdomājāties par to, kā uzstājas jūsu uzņēmuma darbinieki.

Aicinu kopīgi organizēt ievadsemināru par ietekmīgu publisko runu un prezentēšanu jūsu uzņēmumā. Tā ir laba iespēja gūt ieskatu šajā tēmā un noderīgi pavadīt laiku ārpus ierastās rutīnas. Tas aizņems aptuveni 2-3 stundas.

 

Tiekamies?

Informācija: https://runaskursi.lv/trenini-uznemumos/

 


 

Runas plānošana

Publiskā runa pati par sevi ir visnotaļ savdabīga situācija – viens runā, pārējie klausās klusējot. 10, 20, 50 cilvēku, pat simti klausās kā viens runā. Šajā situācijā runātājs tērē ne vien savu laiku, bet arī visu klātesošo laiku. Tas runātājam uzliek lielu atbildību, lai katra klausītājiem “atņemtā” minūte būtu tā vērta.

Auditorija ļoti ātri “atkož” runātāju un sajūt, ja runai trūkst struktūras, tā nav loģiski sakārtota, notiek haotisks stāstījums. Pret šādu runātāju, visticamāk, radīsies neiecietības sajūta un norobežošanās, iespējams, arī līdzjūtība. Parasti tad notiks pievēršanās citai informācijai, kas var pāraugt ignorancē vai pat komentāru un protestu paušanā. Mūsdienu cilvēki ir ļoti prasīgi, tie augstu vērtē savu laiku.

 

Ir ļoti svarīgi pirms katras uzstāšanās reizes pārdomāt runas struktūru, pievēršot uzmanību tās galvenajām sastāvdaļām. Pašu runu gan rakstīt nevajag, jo īpaši biznesa vides prezentācijām. Izņēmums, kad runas tiek rakstītas un lasītas – ļoti svinīgu pasākumu uzrunas, augstu amatpersonu uzrunas.

 

Rekomendēju sekojošus soļus, runātājam plānojot savu runu vai prezentāciju (uz papīra, ar rakstāmo):

 

1) Atbildiet uz jautājumu – “kas ir mana auditorija?”. Tikai saprotot savu auditoriju un tās vajadzību, iespējams nodrošināt to ar saturu, kas tai sniedz vērtību. Ļoti bieži gadās, ka auditorijai nav izteiktas vajadzības. Tad runātājam ir dubultgrūts uzdevums – ir jāveicina vajadzības rašanās un jādod savs risinājums, kas apmierina šo vajadzību.

 

2) Nodefinējiet runas mērķi. Tas skan triviāli un var likties kā nevajadzīga darbība, taču es aicinu jūs nodefinēt savas gaidāmās runas vai prezentācijas mērķi, izdarot to rakstiski. Piemērs – “panākt, lai kolektīvs ar aizrautību iesaistās sestdien paredzētajā talkā”. Konkrēta mērķa definēšana atvieglo runas plānošanu, jo ļauj runātājam fokusēties uz nepieciešamo informāciju, kuru jāpasniedz auditorijai, lai mērķis tiktu sasniegts. Domas tiek organizētas, tiecoties uz mērķi. Viss liekais tiek atmests.

 

3) Uzrakstiet ideālo rezultātu. Piemērs – “vismaz 12 no 15 kolēģiem piekrīt nākt uz talku”. No reizes uz reizi jūs varēsiet mērīt savu publisko runu efektivitāti, ja būsiet noteikuši ideālo rezultātu. Uzstājoties seminārā, varētu būt, piemēram, šāds mērķis – “pēc semināra man pienāk klāt vairāki cilvēki, lai aprunātos. Vismaz 2 jauniegūtie kontakti ir vērtīgi un var pārvērsties ienākumos manā biznesā”.

 

4) Nosakiet, kāda balva jums būs, ja viss izdosies labi vai teicami. Tā varētu būt kolēģu atzinība, paša gandarījums, komisija no darījuma, paaugstinājums amatā, darba piedāvājums, citu cilvēku vēlme sadarboties, biznesa piedāvājumi. Balva var būt arī kāds nieciņš sevi – garšīga šokolāde vai iecienīts vīns.
Runas plānošanā šis var šķist visīpatnējākais solis, taču ņemiet vērā, ka tas ir saistīts ar iekšējo motivāciju. Tas ir par vēlmi atrast laiku un enerģiju, lai rūpīgi gatavotos runai/prezentācijai. Domu orientēšana ideālā rezultāta un balvas virzienā vairos dabisko motivāciju gatavoties, trenēties un attiekties nopietni pret runas plānošanu kā tādu.

 

Šie pirmie soļi jums aizņems 10-20 minūtes, taču tie, iespējams, jums ietaupīs daudz laika pēc tam, jo skaidri zināsiet, pie kā ejat un ko vēlaties panākt.

Tālākie soļi runas vai prezentācijas plānošanā ir vairāk praktiski un attiecas uz pašu uzstāšanos:

 

5) Pārdomājiet ievadu. Iesakāms pat uzrakstīt pirmo vai dažus pirmos teikumus. Pirmie pateiktie vārdi ir ārkārtīgi svarīgi, jo tie ir daļa no pirmā iespaida par jums. Es ticu, ka jūs varat pateikt kaut ko oriģinālāku par “Labdien! Man liels prieks redzēt jūs šeit tik kuplā skaitā!”. Ņemot vērā, ka vairumā gadījumu uzrunas sākumā runātājs iepazīstina ar sevi, rosinu pārdomāt kā sevi prezentēt ietekmīgā veidā. Par to var izlasīt – https://runaskursi.lv/blogs/iepazistini-ar-sevi-ietekmigi.

 

6) Auditorijai ir svarīgi, lai jūs koncentrētos uz tās vajadzību un risinājumu, kas apmierina šo vajadzību. Tāpēc aicinu pārdomāt galvenos argumentus vai galvenos risinājuma atribūtus, kurus uzsvērt runas laikā. Šīs lietas būtu jāpiefiksē rakstiski runas plānā, taču tikai kā atslēgvārdus. Piemēram, ja uzstāšanās ir par jaunu pakalpojumu, plānā varētu ierakstīt sekojošus labumus (kā atslēgvārdus), ap kuriem veidot stāstu:
– risinājums ietaupa laiku un citus resursus;
– lietojot pakalpojumu, uzlabojas darbinieku apmierinātība;
– risinājumu viegli integrēt esošajos biznesa procesos.
Šajā piemērā vārdi “ietaupa laiku”, “uzlabojas apmierinātība” un “viegli integrēt” ir atslēgvārdi, kurus vajadzētu rakstīt runas plānā. Viss pārējais ir lirika. Tā lai paliek uzstāšanās reizei, kad, zinot galvenos argumentus, variet viegli ap tiem būvēt savu stāstu vai informācijas izklāstu.

 

7) Noslēdzot runas plānošanu, ir ļoti svarīgi izdomāt spēcīgu nobeigumu. Visvienkāršākais veids, kas labi derēs lietišķajai videi – aicinājums uz rīcību.
Piemēram – “Ņemot vērā iepriekš minēto par to, ka pakalpojums ļaus ietaupīt laiku, uzlabos biznesa procesus un kolektīva omu, aicinu pēc prezentācijas apmeklēt mūsu uzņēmuma stendu, lai praksē pārliecinātos par risinājuma burvību!”.

 

Šāds septiņu soļu runas plāns ideālā gadījumā aizņem ne vairāk kā vienu A4 lapu. To droši var ņemt līdzi uz uzstāšanos, lai vajadzības gadījumā tajā ieskatītos. Plāna sastādīšana jums aizņems 30-60 minūtes, taču uztveriet to kā investētu nevis zaudētu laiku.
Jūsu auditorija būs jums pateicīga, jo stāstījums būs loģisks un, visticamāk – lietišķi lakonisks un precīzs. Ļaudis to novērtē!

Iepazīstini ar sevi ietekmīgi

Iedomājies sevi, kad tiec aicināts uz skatuves vai auditorijas priekšā, ejot šos dažus desmitus metru. Tas liekas kā ilgs un nepatīkams gājiens “prožektoru gaismā”, visu klātesošo uzmanības centrā.

 

Šai sajūtai ir savs pamats. Tā kā esi uzmanības centrā, tu zini, ka visi rūpīgi vēro katru tavu soli, katru viltus smaidu. Auditorija, visi klātesošie burtiski skenē tevi – tavu apģērbu, frizūru, aksesuārus un, protams, ķermeņa valodu kopumā, kas ietver stāju, gaitu, galvas pozīciju. Viņi visi lasa signālus, kurus tavs ķermenis pārraida. Tiesa, lielākā daļa cilvēku to dara neapzināti.

 

Kā sagatavoties, ko tieši darīt šajās sekundēs, kas pavadītas ceļā uz skatuvi, tribīni vai vienkārši telpas priekšpusi? Ir dažas lietas, kuras tev vajadzētu apsvērt – poza (plecus atpakaļ), zods mazliet uz augšu, smaids ar redzamiem zobiem, pārliecināti soļi utt., taču galvenajai uzmanībai vajadzētu būt vērstai uz pašiem pirmajiem vārdiem, kas tiks teikti. Gatavojoties publiskajai runai, jau iepriekš ir jāizdomā, kas būs pirmais, kas tiks pateikts, kad būsi nostājies auditorijas priekšā, nopozicionējis sevi, ieturējis pauzi, un smaidot nodibinājis spēcīgu acu kontaktu.

Vai tu zini šos vārdus, pirmos pāris teikumus? Nē? Tev tie ir jāizdomā! Lūk, iemesls – tava auditorija rada pirmo iespaidu par tevi pāris sekunžu laikā kamēr tu iznāc tās priekšā, taču pirmais iespaids tiek nostiprināts, pabeigts ar to, ko un kā tu pasaki pašā sākumā. Tās kopumā ir aptuveni 20 sekundes. 20 sekundes, lai tu varētu “pārdot” sevi, radīt interesi, iegūt uzmanību.

 

Tas ir pārsteidzoši, cik daudz spriedumus cilvēki izdara par runātāju šajos pirmajos brīžos. Pamatojoties uz to, cik pārliecināts tu izskatīties un runā, un uz to, kas tiek pateikts pašā sākumā, auditorija izdarīs spriedumus par tavu kompetenci, panākumiem un vērtību kopumā. Vērtību, kuru auditorija varētu saņemt pretī, sniedzot pilnīgu uzmanību, iesaistoties mentālajā mijiedarbībā ar runātāju.

 

Lai sekmīgi iesāktu savu runu, kas parasti nozīmē iepazīstināt ar sevi, tev jāzina, kas tu esi, kāds ir tava darba rezultāts (vērtība), un kas ir tava darba rezultāta lietotāji (vērtības pircēji). Tātad, tas nav par to, kas tu esi kā persona. Viņiem ir vienalga. Viņiem tiešām ir vienalga. Auditorijā esošajiem cilvēkiem rūp tas, kas dod vērtību viņiem.