Category Archives: Blogs

7 publiskās runas kļūdas, ko prezentācijās pieļauj uzņēmumu darbinieki

Prezentācijas un informācijas pasniegšana publiskas runas veidā ir regulāra uzņēmumu iekšējās un ārējās komunikācijas sastāvdaļa. Biznesā nereti uzvar tas, kurš spēj savu ideju vai produktu pasniegt interesantā, saistošā un klausītājam noderīgā veidā.

Mana darba specifika ir tas, ka ikdienā redzu un arī vērtēju ļoti daudz prezentāciju un uzstāšanos. Veicot publiskās runas trenera darbu, man jo īpaši ir jāpievērš uzmanība klientu (organizāciju) darbinieku pasniegtās informācijas saturam un formai. Turklāt, nereti vadu konferences un seminārus, pildot moderatora lomu, kuros arīdzan uzstājas lielu un vidēju uzņēmumu darbinieki.

Kopā esmu redzējis daudzus simtus prezentāciju, kas man dot iespēju izveidot kopsavilkumu ar tipiskāko kļūdu un nepilnību sarakstu. Šis saraksts ļaus jums aizdomāties par savu un kolēģu prezentāciju kvalitāti un attiecīgi – ietekmi uz rezultātu.

1. kļūda – nepārdomāts ievads

Uzņēmumu pārstāvji nereti prezentācijas sāk, nosaucot savu vārdu un amatu saistībā ar organizāciju, kuru pārstāv. Vēl mēdz pieminēt savu “lielo prieku”, redzot tik “kuplo dalībnieku skaitu” vai kādu citu tukšu un bezvērtīgu frāzi. Un viņus var savā ziņā saprast, jo sākums ir grūts un gribas mazināt mulsumu, lauzt barjeras, kausēt ledu. Viņus var saprast, tomēr tik svarīgu uzstāšanās daļu atstāt bez pienācīgas sagatavošanas – muļķība. Sākums ir tas brīdis, kad klātesošajos veidojas pirmais iespaids par runātāju un pārstāvēto organizāciju. Tās ir nozīmīgas 20 sekundes: 3-4 sekundes vizuālajam novērtējumam un atlikušais laiks – pirmo dzirdēto vārdu analīzei, salīdzinājumam ar pieredzi, stereotipiem un uzskatiem.

Kā rakstīju sava bloga ierakstā Iepazīstini ar sevi ietekmīgi, lai sekmīgi iesāktu savu runu, kas parasti nozīmē iepazīstināt ar sevi, jums jāzina, kas jūs esat, kāds ir jūsu darba rezultāts (vērtība), un kas ir jūsu darba rezultāta lietotāji (vērtības pircēji). Tātad, tas nav par to, kas jūs esat kā persona. Viņiem ir vienalga. Auditorijā esošajiem cilvēkiem rūp tas, kas dod vērtību viņiem.

2. kļūda – “par mums”

Uzkrītoši bieži ievadā, pēc tam, kad runātājs ir iepazīstinājis ar sevi, tiek runāts par organizāciju, kuru tas pārstāv. Tiek izklāstīta vispārīga informācija par paveikto, lielākajiem klientiem, produktu portfeli, darbinieku skaitu, apgrozījumu un nākotnes plāniem. Kā likums – tas notiek uzstāšanās sākumā. Jebkuras prezentācija sākumā auditorija būs samērā uzmanīgi klausītāji viena iemesla dēļ – “vai runātājs ir tā vērts, lai viņā klausītos?”. Plānojot uzstāšanos, ir jāsaprot šī vienkāršā patiesība. Saprast to ir gaužām vienkārši: pārsvarā mēs visi – vairāk vai mazāk apzināti – šādu spriedumu izdarām, kad mūsu priekšā kāds atļaujas nostāties un mūs uzrunāt.

Kā pareizi plānot šo runas daļu? Risinājums ir pavisam vienkāršs – runas plānošanas stadijā izlaist paredzamās informācijas porcijas caur “filtru”. Filtra galvenais jautājums ir “nu un?” jeb angliski “so what?”.

Ja informācija, kuru paredzēts pasniegt auditorijai, “iet cauri” šādam filtram, viss ir kārtībā. Uzdrošinos apgalvot, ka lielākajā daļā gadījumu tāda informācija kā, piemēram, “mūsu uzņēmumā strādā 30 IT jomas inženieru, kuri ikdienā rūpējas par jaunu produktu izstrādi” neiztur jautājumu “nu un?”. Kāpēc? Tāpēc, ka klausītājus (un cilvēkus vispār) primāri interesē paša pasaule, paša labums, savu problēmu iespējamie risinājumi. Pirms runāt par sevi, pirms “demonstrēt muskuļus” jums ir jāieinteresē cilvēki, komunicējot viņu valodā, aizskarot viņu emocijas saistībā ar viņu vajadzībām. Iedodiet viņiem informāciju par to, kā konkrētais produkts vai risinājums viņiem palīdzēs vai mainīs pasauli (ap viņiem vai globāli) un starp citu pieminiet, ka pie tā ir strādājuši jūsu mīļotie 30 inženieri, ja jums tas ir svarīgi.

Piemēram, komunicējot pasākumā būvniecības nozarē un sakot, ka “aptuveni 60% laika, ko strādnieks pavada būvlaukumā, tiek iztērēts neproduktīvi” un jūsu pieredze rāda, ka “ieviešot būvdarbu organizēšanas IT sistēmu, rādītāji uzlabojas, ļaujot būvobjektu pabeigt ātrāk un garantējot mazāk cilvēcisko kļūdu kvalitātes jomā”, jūs varat būt drošs, ka šādai informācijai ir grūti piemērot reakciju “nu un?”. Tā vienkārši nestrādā, jo konkrētajā jomā strādājošajam vai konkrētā biznesa īpašniekam strādnieku zemā produktivitāte, būvobjektu termiņu “iestiepšanās” un nebeidzamie garantijas remonti ir liela sāpe, tātad – prioritāte, kura iztur šo maģisko “nu un?” filtru .

3. kļūda – “produkta fīčas”

Visbiežāk, kad publiskas runas veidā uzrunājam cilvēkus, kuri nav pazīstami ar kompānijas produkta priekšrocībām, ir nepārvaram vēlme argumentēt, t.i. ar putām uz lūpām mesties pierādīt, kāpēc esam labāki, efektīvāki un visādā ziņā noderīgi. Šeit jums ir vērts aizdomāties par jūsu lēmumu pieņemšanas procesu. Kad saskaraties ar aktīvu produkta pozicionēšanu, reklamēšanu un labo īpašību uzsvēršanu, kāda ir jūsu reakcija? Bieži tā ir ienākošās informācijas bloķēšana. Tai var būt vairāki iemesli. Kā galvenie minami divi:

– cilvēkiem nepatīk, ja tiem kaut ko cenšas “iepārdot”;

– neuzticība, jo klausītājam ir skaidrs, ka runātājs, raksturojot savu produktu, runā tikai par medaļas vienu pusi (pozitīvo).

Kad jūs pēdējo reizi redzējāt veļas pulvera reklāmu, kas apgalvo, ka produkt ir lielisks, bet reizēm tomēr netiek galā ar svaigas zāles traipiem uz bērnu bikšu ceļgaliem. Neesat dzirdējis? Es arī neesmu.

Risinājums – par katru cenu radīt interesi uzzināt vairāk. Respektīvi – iedot maz, bet sulīgi. Detaļās neieslīgt, neargumentēt un nepierādīt. Pārliecinoši, ar saimnieka sajūtu nodefinēt “lielo bildi” kā produkts risina noteiktus problēmjautājumus, iztiekot bez sīkumiem, bez “fīčām”.

4. kļūda – monologs

Laba prezentācija = saruna. Pat, ja klausītāji prezentācijas laikā nebilst ne vārda, oratora uzdevums ir veidot komunikāciju, mentālu mijiedarbību. Tas ir vienīgais veids kā panākt klausītāju patiesu iesaisti, jo cilvēki mūsdienās nav gatavi vienkārši sēdēt un uzņemt informāciju. Informācijas šodienas sabiedrībā ir pārpārēm. Stipri par daudz. Nevienam nav vajadzīga vēl viena 20 minūšu garumā izklāstītas informācijas porcija. Teiksiet – skarbi? Jā, tā ir. Šāda kritiska pieeja palīdzēs runātājiem domāt par iespējām iesaistīt publiku.

Runātājam ir jābūt pateicīgam un arī ļoti atbildīgam par uzmanību, kuru tam ir devusi auditorija. Šāda pieeja ir ļoti svarīga laikmetā, kad ierobežotākais un visgrūtāk pieejamais resurss nav dimanti, nafta vai zelts, bet gan cilvēku uzmanība.

Sava bloga ierakstā Tava auditorija – tavs zelts rakstīju par vienkāršiem un efektīviem veidiem kā auditorijā radīt ieinteresētību:

– pasakiet auditorijai, kas tā ir;

– izsakiet apgalvojumu;

– uztaisiet mini aptauju;

– nosauciet cilvēku vārdus;

– atsaucieties uz informāciju, faktiem, sarunām;

– izsakiet pateicību;

– atsaucieties uz līdzīgu klausītāju grupu;

– izstāstiet stāstu, kura varoņi ir klausītājiem līdzīgie.

Cilvēku uzmanības piesaiste un noturēšana ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no jomas, kurā darbojaties. Tātad jūsu zelts ir klausītāju uzmanība, jūsu auditorija ir jūsu zelts. Tāpēc attiecieties pret to atbilstoši.

5. kļūda – nav plāna B

Plānošanas spēks ir ne jau plānā, ko izstrādājat. Kā militāristi mīl jokot – plāns ir derīgs līdz atskan pirmais šāviens. Plānošanas burvība ir radošums un enerģija, kas rodas procesa laikā.

Es aicinu nepaļauties uz to, ka tehnoloģijas strādās un ka plānotais saturs neaizmirsīsies. Plāns B varētu būt vēl viens fails ar prezentāciju “mākonī”, izdales materiāli, runātāja piezīmes utt. Tomēr vislabāk, ja jūsu “plāns B” ir improvizēšana. Spēja improvizēt ir spēja būt neordināram. Būt neordināram un nebaidīties no šī fakta. Tik vienkārši. Manā darbā, uzstājoties un vadot dažāda mēroga pasākumus, improvizācija ir ikdienas sastāvdaļa. Tā ir blakusefekts, ar kuru visu laiku jārēķinās. Un lūdzu ticiet man – labāk rēķināties ar to, ka kaut kas neies pēc jūsu skaistā “plāna A”.

Tas ir attieksmes jautājums. Ne tik ļoti gatavošanās jautājums. Vairāk gan domu pasaules un emociju vadības jautājums.

6. kļūda – slaidi kā špikeris

Es domāju, ka plaši skaidrojumi par šo nav nepieciešami. Cilvēki neiet uz prezentācijām, lai lasītu informāciju no slaidiem. Ja nu tomēr runātājs savu sakāmo liek 1:1 uz ekrāna vai izvieto virkni atslēgvārdu “bulletpoints” veidā uz slaidiem, jāuzdod jautājums – kā vārdā tas tiek darīts? Runātāja ērtībai?

Vienkārši beidzam šo. Slaidi ir vizuāls medijs.

7. kļūda – nav jēdzīga nobeiguma

Savā ziņā tā jau ir kļuvusi par manu sportisku interesi – kā runātājs pabeigs savu uzstāšanos. Vai tiešām tas būs kārtējais “paldies par uzmanību slaids” un mulsais skatiens, kas pauž – “tās ir beigas, vai jums ir jautājumi?”.

Manuprāt, uzstāšanās beigas ir gandrīz tikpat svarīgas kā sākums. Prezentācijas nobeigumā iespējamas vairākas iespējas:

– metafora, analoģija, spilgts citāts;

– aicinājums uz rīcību vai domu maiņu;

– īss kopsavilkums par tikko dzirdēto un “takaway” padomi;

– retorisks jautājums auditorijai;

– pateicība par klausītāju līdzdalību un patiess smaids.

Iespējams, lasot šo visu, uz mirkli aizdomājāties par to kā uzstājieties sapulcēs vai tikšanās reizēs. Tāpat, iespējams, aizdomājāties par to, kā uzstājas jūsu uzņēmuma darbinieki.

Aicinu kopīgi organizēt ievadsemināru par ietekmīgu publisko runu un prezentēšanu jūsu uzņēmumā. Tā ir laba iespēja gūt ieskatu šajā tēmā un noderīgi pavadīt laiku ārpus ierastās rutīnas. Tas aizņems aptuveni 2-3 stundas.

Tiekamies?

Informācija: https://runaskursi.lv/trenini-uznemumos/

Relatīvisms un analoģijas

Rakstot šo bloga ierakstu, esmu Norvēģijā, fjorda krastā. Raugoties uz kalnu ieskauto jūras atzaru, sajūtos niecīgs uz varenās ainavas fona. Šī sajūta mani vedina uz domām par relatīvismu un to,

cik ļoti cilvēka uztvere ir saistīta ar bāzi, pret kuru tiek salīdzināta konkrētā lieta, parādība, notikums vai persona.

Esmu vadījis publiskās runas treniņus daudz uzņēmumos. Tajos visi dalībnieki ir prezentējuši dažāda veida informāciju. Kopumā esmu redzējis simtiem prezentāciju par dažādām tematikām. Saistībā ar raksta tēmu jāatzīmē kāda prezentācija, kura iespiedusies atmiņā īpaši spilgti. Tas bija “Rimi Latvija” loģistikas nodaļas darbinieka stāsts par Rimi noliktavu un milzīgo preču daudzumu, kāds caur to “iziet” katru dienu, nedēļu, mēnesi. Kāpēc joprojām atceros šo prezentāciju? Tāpēc, ka tajā tika lietots interesants salīdzinājums – uz slaida tika parādīts dārgas Lamborgini automašīnas attēls, pieminēta šādas mašīnas cena un nosaukts automašīnu skaits, kas katru mēnesi [pārnestā nozīmē] izripo cauri noliktavai.

Minētais piemērs ir laba ilustrācija tam, ka “sausus” datus ir iespējams pasniegt interesantā, izklaidējošā un auditorijai salīdzinoši viegli uztveramā veidā.

Lieli, absolūti skaitļi, piemēram, miljoni EUR vai simti tūkstoši preču ir sarežģīti cilvēka uztverei. Savukārt dažas automašīnas ir šķietami labāk saprotamas. Saku “šķietami”, jo ikdienā neviens konkrētajā auditorijā ar tādām mašīnām nesaskaras un visticamāk neko daudz par to vērtību nesaprot (zina tikai, ka tās ir ekskluzīvas un ļoti dārgas).

Būtiski ir atzīmēt to, ka šāds informācijas pasniegšanas veids ne vien atvieglo uztveri un padara prezentāciju saistošāku, bet arī dod iespēju emociju izsaukšanai auditorijā esošajos cilvēkos. Ja šis “gājiens” tiek veiksmīgi izspēlēts, auditorijā ir tāda kā “Wow!” reakcija. Tas ir labi, jo palielina iespēju ietekmēt auditoriju un vedināt to uz jums vēlamo lēmumu, reakciju utt.

Aizdomājieties par informāciju, ko prezentēsiet un par vēstījumu, kuru gribat nodot – kas ir tie salīdzinājumi, analoģijas un vienkāršojumi, ko varat pielietot? Esmu drošs, cilvēki mūsdienās nealkst saņemt informāciju, t.i. tie nevēlas tikt vienkārši informēti. Auditorija no jums sagaida efektīvu komunikāciju – viegli saprotamus konceptus, idejas, priekšlikumus vai padomus, atkarībā no konkrētā konteksta.

Rakstnieks un dokumentālo filmu autors Jon Ronson savā TED runā pasniedz faktu interesantā, auditoriju tieši uzrunājošā veidā, izmantojot relatīvo skaitļu burvīgo vienkāršību: “Viens no simts cilvēkiem ir psihopāts. Šajā auditorijā ir 1500 cilvēku. Piecpadsmit no jums ir psihopāti.” Lieki piebilst, ka šādā veidā pasniegta informācija rada “Wow!” momentu un spiež klausītāju mentāli iesaistīties, iespējams, jautājot sev – “pag, tas par mani?”. Šī vienkāršā provokācija garantē arī intrigu un vēlmi klausīties tālāko saturu. Auditorija no “parastas” kļūst par motivētu kā ar burvju mājienu.

Jon Ronson | TED

Jūs varat pārliecināt savu auditoriju sekmīgāk, ja aizsniedzat ne vien tās prātus, bet arī sirdis.

Domājiet par veidiem, kā emocionāli iesaistīt klausītājus. Neļaujiet datiem un faktiem būt “vieniem pašiem”. Tā vietā ietērpiet tos kontekstā pēc savas izvēles, tādejādi manipulējot ar auditoriju sev vēlamā veidā.

Mākslinieks un fotogrāfs Chris Jordan uzstāšanās laikā izmanto oriģinālas pieejas dažādu datu un faktu atspoguļošanai. Runājot par dienas laikā patērēto vienreizējo kafijas krūzīšu apjomu ASV, viņš savā slaidā attēlo krūzītes, kas saliktas viena uz otras un pielīdzinātas Brīvības statujai. “Jēziņ, tas ir nenormāli daudz!” – varētu būt klausītāja emocionālā reakcija. Nākamā šī cilvēka doma, iespējams, būtu par to, kādus konkrētus soļus viņš varētu spert, lai situāciju uzlabotu. Runātājs ar saistošu informācijas pasniegšanas veidu rada interesi un veicina vēlmi rīkoties. Lieliski! Un vienkārši.

Chris Jordan | TED

Mana ilggadīga laba draudzene ir ārste-radioloģe, savas profesijas fanāts. Viņa smagi strādā, savukārt mūsu valsts medicīnas sistēma viņu atalgo pieticīgi. Reiz kādā sarunā mēģināju viņu pārliecināt par privātās ārsta prakses atvēršanu, lai varētu strādāt mazāk, saņemt lielāku atalgojumu un vadīt mierīgāku dzīvi. Nekas nesanāks, – viņa man teica. Metos aizstāvēt savu ideju, bilstot dažādus ar biznesa stratēģiju saistītus argumentus. Viņa pasmaidīja un teica aptuveni tā – “Iedomājies, tu aizbrauc uz autoservisu, jo tavai mašīnai kaut kas klab. Tiek veikta diagnostika un atklāta vaina. Kāda ir Tava reakcija? Tu vēlies zināt izmaksas un saņemt risinājumu – salabotu mašīnu. Taču tā vietā tev atsaka, kā argumentu minot to, ka šī iestāde tikai diagnosticē, tā neveic auto remontu. Radioloģija ir kā auto serviss, kurā veic tikai diagnostiku. Tas nekam neder. Tai ir jābūt integrētai plašākā medicīnisko pakalpojumu procesa ķēdē. Atsevišķi stāvoša tā reti kuru interesēs.”

Specifiskas, man svešas nozares būtiskas īpatnības man tika pasniegtas kā uz paplātes, viegli paņemamas. Ārste mani pārliecināja viegli un ātri, lietojot analoģiju no pilnīgi citas, nesaistītas jomas, kuru saprot katrs, kam ir kaut neliela izpratne par automašīnu ikdienas lietošanu.

Ir nepieciešams asprātīgums un labas komunikācijas prasmes, lai sarunas laikā “uz sitiena” noimprovizētu un piedāvātu šādu veiksmīgu, ilustratīvu analoģiju, kas palīdz nodot vēstījumu un pārliecināt klausītāju. Gatavojoties prezentācijai, savukārt, jums ir gana daudz laika un konsultēšanās iespēju šādu analoģiju atrašanai vai ideju ģenerēšanai datu pasniegšanai relatīvā, viegli uztveramā veidā. Neslinkojiet un spiediet sevi izdomāt! Tā arī pašam būs krietni lielāks gandarījums un aizrautība par konkrētās informācijas pasniegšanu. Klausītāji sajutīs jūsu attieksmes – degsmi, ticību lietai un patiesu vēlmi, lai izklāstītais koncepts vai ideja būtu uztverami.

Atcerieties, ka viss ir relatīvs, arī jūsu rīcībā esošā informācija.

Novēlu, lai jūsu prezentācijas klausītājiem ir saistošas, viegli uztveramas un tādas, kurās laiks paiet nemanot! Albertam Einšteinam šajā sakarā bija, ko teikt:

“Sit with a pretty girl for an hour, and it seems like a minute. That’s relativity.”

Ko patiesībā nozīmē pasākumu moderēšana?

Teikšu bez lielīšanās un tomēr arī bez liekas kautrības – es saņemu komplimentus pēc katra pasākuma, kuru vadu. Droši vien piekritīsiet, ja teikšu, ka tā ir lieliska sajūta. Tādos brīžos parasti mulsi smaidu, saku paldies un, it kā aizbildinoties, attraucu:

“Jā, man labi sanāk, jo man ļoti patīk šis darbs – pasākumu vadīšana.”

Oskars Priede

Es nevadu ballītes. Mana joma ir lietišķie pasākumi. Es nodrošinu plūdenu un interesantu dažādu semināru, konferenču un diskusiju norisi. Līdz ar iepriekš pieminētajiem komplimentiem, itin bieži saņemu jautājumus par to, kā man tas sanāk un kā to var iemācīties. Šie jautājumi mani uzvedināja uz domas par to, ko patiesībā nozīmē darbs – pasākumu vadīšana? Kas nepieciešams, ko drīkst un bez kā neiztikt? Par šo un citiem jautājumiem pasākumu vadīšanas sakarā lasiet turpmākajās rindkopās.

Ja runā par šo tēmu, ir jāatceras zelta likums – moderēšana ir pasākumu virsvadība.

Pasākumu vadīšanas labā prakse nosaka to, ka semināra vai konferences moderators nodrošina auditorijas iesaisti, rūpējas par runātāju labsajūtu, kā arī realizē organizatoru nosprausto mērķu sasniegšanu.

Iespaidīgs atbildību saraksts vienam cilvēkam, vai ne? Papildus šim sarakstam pieminēšu vēl vienu aspektu – ja jūs vadāt pasākumu, jūs uztver par šī pasākuma organizatoru. Tas nekas, ka, iespējams, esat vienkārši noalgots pildīt šo vienu lomu un ne par ko citu neatbildat. Jūs esat pasākuma seja. Starpbrīžos jums vaicās pasākuma runātāju kontaktus, tehniska rakstura informāciju par konferences materiālu pieejamību un galu galā – par kafijas paužu norisi. Kā jau vienojāmies – jūs esat pasākuma seja. Tas nozīmē, ka jums jābūt gatavam šādu informāciju sniegt vai vismaz norādīt uz pareizo virzienu (cilvēku).

Pasākumu vadīšana, ticiet man, ir DARBS. Pie noteiktiem apstākļiem, prasmju un talantu kombinācijas tas ir aizraujošs, sirdi sildošs un emocijām bagāts darbs.

Uzņemoties šo atbildību, jāatceras, ka, lai sekmīgi vadītu pasākumu un pienācīgi izdarītu uzticēto, nepieciešamas sekojošas prasmes:

– lieliskas runas spējas attiecīgajā valodā;
– nedalīta uzmanība runātājiem un kaut vai nelielas zināšanas un spēja orientēties noteiktajā tematikā;
– nebaidīšanās improvizēt;
– jokot un izmantot atbilstošu humoru;
– būt uz viena viļņa ar auditoriju vai apzināti to “skaņot” uz sava viļņa.

Apmeklējot pasākumus, es vēroju to moderatorus, analizēju viņu veikumu un attieksmes. Tas ir tā kā ventilācijas sistēmu inženieriem – viņi nevar ieiet lielveikalā un nepaskatīties griestu virzienā. Profesionālie ieradumi, tā teikt. Cik vien objektīvi tas vispār ir iespējams, vēroju arī pats sevi, kad pildu pasākuma vadītāja pienākumus. Noteikti veicu pēc-pasākuma analīzi par to, kas man izdevās un par to, kas vēl būtu uzlabojams. Balstoties uz atziņām par citu moderatoru sniegumu un personisko pieredzi, viennozīmīgi secinu:

pasākuma vadītājam ir jābūt personai, kurai patīk būt uzmanības centrā.

Nav svarīgi, vai jums bērnībā bijis uzmanības deficīts un nu šo trūkumu kompensējat, vai arī ir citi iemesli, kāpēc atrašanās prožektoru gaismā jums ir tīkama, būtiski ir šajā situācijā, kad jūs viens runājat, desmiti vai simti jūsos klausās, justies ērti un savā ziņā pat IZBAUDĪT to.

Protams, jāatceras, ka pasākuma dalībniekiem nepatiks sevī iemīlējies un augstprātīgs moderators, tāpēc narcismam jābūt netverami labi izsvērtam, lai tas kalpotu tikai kā pašpārliecinātības avots, kas palīdz uzvesties kā pasākuma saimniekam. Viesmīlīgam, bet tomēr saimniekam.

Es domāju, sekojošais slavenas rokgrupas solista citāts ļoti labi papildina manu domu gājienu: “If you were completely of sound mind you would not need 70 thousand people screaming, I love you, the night to feel normal.”, Bono, U2.

Bono, U2 solists

Tipiska konference ilgst no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, tātad pilnu darba dienu. Tā kā vadīt pasākumu nozīmē būt 100% tajā iekšā, pēc pieredzes apgalvošu, ka tas ir fiziski un mentāli smags darbs. Darīt šo darbu vajag TIKAI, ja tas sagādā prieku un baudījumu. Sev un apkārtējiem.

Ko sagaida klausītāji

Gatavojoties runai, runātājam parasti ir skaidrs, par ko runāt. Ir informācija, ko pasniegt un, iespējams, runai ir mērķis un vēlamais iznākums, iecerētais rezultāts. Šāda kombinācija vieš cerības, ka publiskā uzruna būs izdevusies. Gan es, gan citi publiskās runas treneri vienā laidā runā par to, ka laba runa ir tāda, kurai ir mērķis, no kuras runātājs sagaida konkrētu rezultātu un kura saturiski ir atbilstoša temata aktualitātei.

Vienmēr (es uzsveru – vienmēr!) būtu jāatceras, ka jebkurā prezentācijā, jebkurā publiskajā uzrunā teiktais nesakrīt ar dzirdēto. Citiem vārdiem – nav tik būtiski, ko sakāt, būtiski ir tas, ko viņi dzird.

Runātājam, kad tas plāno runu, ir būtiski domāt par auditoriju un par to, ko tā no visas dzirdētās informācijas pa īstam dzirdēs. Vai pat vēl būtiskāk – ko tā gribētu dzirdēt.

Manuprāt, ir vērts “noregulēt” savu vēstījumu atbilstoši kādai no klausītāju tipiskajām gaidām (expectations):

1) Izklaidē mani!

Tikai nesakiet man, ka šo jau nezinājāt iepriekš! Kopš senās Romas laikiem ir pilnīgi skaidrs – dodiet ļaudīm maizi, vīnu un izklaidi (izpriecas). Tādā vai citādā formā tas ir spēkā arī šodien. Mēs esam uz šīs pasaules, lai baudītu dzīvi un lai labi pavadītu laiku. Noteikti ir arī cita nozīme mūsu eksistencei šeit, taču ņemiet vērā – ja spēsiet aizraut publiku tā, ka tai laiks paies nemanot, tiksiet novērtēts(a) kā labs runātājs(a).

Šī pieeja noteikti ir kaut kas vairāk par jokošanos un klauna pieeju publikas izklaidēšanā. Lietišķajā vidē labi iederēsies krāsaini stāsti, “biznesa anekdotes”, vizualizēšanas (“uz mirkli iedomāsimies, ka..”), ekrānšāviņi ar amizantiem klientu e-pastiem slaidos, interesanti statistikas dati, pārsteidzoši fakti, īsi un aizraujoši video materiāli, interaktīvas spēles vai aptaujas, viktorīnas, kā arī biznesa keisi (no angļu valodas: case – gadījums, lieta, apstāklis).

2) Iemāci man kaut ko jaunu!

Bet protams! Man personīgi ir tā – ja esmu atnācis uz prezentāciju vai semināru (kaut veselu dienu garu semināru) un no tā aizeju ar vismaz vienu jaunu ideju vai atziņu, es jūtos kā ieguvējs. Jūs noteikti zināt savā jomā kaut ko tādu, ko vairums jūsu klausītāju nezina. Pastāstiet viņiem par to un tas tiks novērtēts. Vienkārši.

3) Iesaisti mani!

Auditorija, ja tai sākumā uzdod jautājumus vai kā citādi mēģina to iesaistīt, ir samērā rezistīva, tā nevēlas iesaistīties. Taču, ja runātājs pierāda, ka runas saturs un pasniegšanas forma ir klausītāju uzmanības vērta, pastāv liela iespēja, ka klausītāji iesaistīsies, t.i. tie atbildēs uz jautājumiem, dalīsies savas pieredzes stāstos, uzdos jautājumus un citādi veidos sarunu ar runātāju. Lieliska situācija, kas ļauj prezentāciju padarīt par vērtīgu pieredzi tās klausītājiem un arī pašam runātājam. Vai to var tā izplānot? Ne gluži. Vai var uz to tiekties, lai tas izdotos? Noteikti!

Pēdējais jautājums šīs tēmas sakarā Jums – kuru no klausītāju gaidām piepildīsiet?

Vai varbūt nemaz nav jāizvēlas, jo savā prezentācijā – gan izklaidēsiet cilvēkus, gan iemācīsiet tiem kaut ko jaunu, gan iesaistīsiet tos aktīvā līdzdarbībā..

Runas plānošana

Publiskā runa pati par sevi ir visnotaļ savdabīga situācija – viens runā, pārējie klausās klusējot. 10, 20, 50 cilvēku, pat simti klausās kā viens runā. Šajā situācijā runātājs tērē ne vien savu laiku, bet arī visu klātesošo laiku. Tas runātājam uzliek lielu atbildību, lai katra klausītājiem “atņemtā” minūte būtu tā vērta.

Auditorija ļoti ātri “atkož” runātāju un sajūt, ja runai trūkst struktūras, tā nav loģiski sakārtota, notiek haotisks stāstījums. Pret šādu runātāju, visticamāk, radīsies neiecietības sajūta un norobežošanās, iespējams, arī līdzjūtība. Parasti tad notiks pievēršanās citai informācijai, kas var pāraugt ignorancē vai pat komentāru un protestu paušanā. Mūsdienu cilvēki ir ļoti prasīgi, tie augstu vērtē savu laiku.

Ir ļoti svarīgi pirms katras uzstāšanās reizes pārdomāt runas struktūru, pievēršot uzmanību tās galvenajām sastāvdaļām. Pašu runu gan rakstīt nevajag, jo īpaši biznesa vides prezentācijām. Izņēmums, kad runas tiek rakstītas un lasītas – ļoti svinīgu pasākumu uzrunas, augstu amatpersonu uzrunas.

Rekomendēju sekojošus soļus, runātājam plānojot savu runu vai prezentāciju (uz papīra, ar rakstāmo):

1) Atbildiet uz jautājumu – “kas ir mana auditorija?”. Tikai saprotot savu auditoriju un tās vajadzību, iespējams nodrošināt to ar saturu, kas tai sniedz vērtību. Ļoti bieži gadās, ka auditorijai nav izteiktas vajadzības. Tad runātājam ir dubultgrūts uzdevums – ir jāveicina vajadzības rašanās un jādod savs risinājums, kas apmierina šo vajadzību.

2) Nodefinējiet runas mērķi. Tas skan triviāli un var likties kā nevajadzīga darbība, taču es aicinu jūs nodefinēt savas gaidāmās runas vai prezentācijas mērķi, izdarot to rakstiski. Piemērs – “panākt, lai kolektīvs ar aizrautību iesaistās sestdien paredzētajā talkā”. Konkrēta mērķa definēšana atvieglo runas plānošanu, jo ļauj runātājam fokusēties uz nepieciešamo informāciju, kuru jāpasniedz auditorijai, lai mērķis tiktu sasniegts. Domas tiek organizētas, tiecoties uz mērķi. Viss liekais tiek atmests.

3) Uzrakstiet ideālo rezultātu. Piemērs – “vismaz 12 no 15 kolēģiem piekrīt nākt uz talku”. No reizes uz reizi jūs varēsiet mērīt savu publisko runu efektivitāti, ja būsiet noteikuši ideālo rezultātu. Uzstājoties seminārā, varētu būt, piemēram, šāds mērķis – “pēc semināra man pienāk klāt vairāki cilvēki, lai aprunātos. Vismaz 2 jauniegūtie kontakti ir vērtīgi un var pārvērsties ienākumos manā biznesā”.

4) Nosakiet, kāda balva jums būs, ja viss izdosies labi vai teicami. Tā varētu būt kolēģu atzinība, paša gandarījums, komisija no darījuma, paaugstinājums amatā, darba piedāvājums, citu cilvēku vēlme sadarboties, biznesa piedāvājumi. Balva var būt arī kāds nieciņš sevi – garšīga šokolāde vai iecienīts vīns.
Runas plānošanā šis var šķist visīpatnējākais solis, taču ņemiet vērā, ka tas ir saistīts ar iekšējo motivāciju. Tas ir par vēlmi atrast laiku un enerģiju, lai rūpīgi gatavotos runai/prezentācijai. Domu orientēšana ideālā rezultāta un balvas virzienā vairos dabisko motivāciju gatavoties, trenēties un attiekties nopietni pret runas plānošanu kā tādu.

Šie pirmie soļi jums aizņems 10-20 minūtes, taču tie, iespējams, jums ietaupīs daudz laika pēc tam, jo skaidri zināsiet, pie kā ejat un ko vēlaties panākt.

Tālākie soļi runas vai prezentācijas plānošanā ir vairāk praktiski un attiecas uz pašu uzstāšanos:

5) Pārdomājiet ievadu. Iesakāms pat uzrakstīt pirmo vai dažus pirmos teikumus. Pirmie pateiktie vārdi ir ārkārtīgi svarīgi, jo tie ir daļa no pirmā iespaida par jums. Es ticu, ka jūs varat pateikt kaut ko oriģinālāku par “Labdien! Man liels prieks redzēt jūs šeit tik kuplā skaitā!”. Ņemot vērā, ka vairumā gadījumu uzrunas sākumā runātājs iepazīstina ar sevi, rosinu pārdomāt kā sevi prezentēt ietekmīgā veidā. Par to var izlasīt – https://runaskursi.lv/blogs/iepazistini-ar-sevi-ietekmigi.

6) Auditorijai ir svarīgi, lai jūs koncentrētos uz tās vajadzību un risinājumu, kas apmierina šo vajadzību. Tāpēc aicinu pārdomāt galvenos argumentus vai galvenos risinājuma atribūtus, kurus uzsvērt runas laikā. Šīs lietas būtu jāpiefiksē rakstiski runas plānā, taču tikai kā atslēgvārdus. Piemēram, ja uzstāšanās ir par jaunu pakalpojumu, plānā varētu ierakstīt sekojošus labumus (kā atslēgvārdus), ap kuriem veidot stāstu:
– risinājums ietaupa laiku un citus resursus;
– lietojot pakalpojumu, uzlabojas darbinieku apmierinātība;
– risinājumu viegli integrēt esošajos biznesa procesos.
Šajā piemērā vārdi “ietaupa laiku”, “uzlabojas apmierinātība” un “viegli integrēt” ir atslēgvārdi, kurus vajadzētu rakstīt runas plānā. Viss pārējais ir lirika. Tā lai paliek uzstāšanās reizei, kad, zinot galvenos argumentus, variet viegli ap tiem būvēt savu stāstu vai informācijas izklāstu.

7) Noslēdzot runas plānošanu, ir ļoti svarīgi izdomāt spēcīgu nobeigumu. Visvienkāršākais veids, kas labi derēs lietišķajai videi – aicinājums uz rīcību.
Piemēram – “Ņemot vērā iepriekš minēto par to, ka pakalpojums ļaus ietaupīt laiku, uzlabos biznesa procesus un kolektīva omu, aicinu pēc prezentācijas apmeklēt mūsu uzņēmuma stendu, lai praksē pārliecinātos par risinājuma burvību!”.

Šāds septiņu soļu runas plāns ideālā gadījumā aizņem ne vairāk kā vienu A4 lapu. To droši var ņemt līdzi uz uzstāšanos, lai vajadzības gadījumā tajā ieskatītos. Plāna sastādīšana jums aizņems 30-60 minūtes, taču uztveriet to kā investētu nevis zaudētu laiku.
Jūsu auditorija būs jums pateicīga, jo stāstījums būs loģisks un, visticamāk – lietišķi lakonisks un precīzs. Ļaudis to novērtē!

Apģērba formu uztvere

Vai esat kādreiz aizdomājies, kāpēc policisti, militāristi, piloti, apsargi, politiķi, banku darbinieki, advokāti un līdzīgu profesiju pārstāvji ģērbjas formās vai kostīmos (uzvalkos)? Ir ļoti pierasts šos profesionāļus redzēt amatam atbilstošā apģērbā. Kādēļ tas ir tieši tāds?

Ja raugāmies uz cilvēku, viņam mugurā esošais apģērbs tēlam piešķir noteiktu formu. Šis bloga ieraksts ir par apģērba formu uztveri un par to, kā to izmantot savā labā, iejūtoties runātāja lomā prezentācijās vai publiskas uzstāšanās reizēs.

Man ir bijušas daudz vērtīgu sarunu ar manu kolēģi stila konsultanti Ingrīdu Latišu par apģērba formām un to, kā tās uztver apkārtējie. Publiskas runas gadījumā – klausītāji. Ingrīdas dotā formula, kas balstīta uz pētījumiem, ir gaužām vienkārša: tu stāvi pie sava drēbju skapja un jautā sev – “kāds ir mans dienas mērķis?”. Atkarībā no atbildes tu izvēlies apģērbu, kas atbilst vienai no trijām formām – kvadrāts, trijstūris vai aplis (skat. attēlu).

Ja, atbildot uz sev uzdoto jautājumu par dienas mērķi, jūtiet, ka būs nepieciešams kādu pārliecināt un ietekmēt, pār kādu dominēt, aizstāvēt savu viedokli vai projektu, jāizvēlas apģērbs, kas atbilst kvadrāta formai. Kostīms. Kostīms (vīriešiem saukts par uzvalku) ir apģērbs, kas rada vislielāko ietekmi uz klausītāju vai sarunas biedru, jo cilvēku zemapziņa to asociē ar lielu, fiziski stipru personāžu, tādu, kurš var uzņemties līderību un vadīt. Šo kostīma ietekmes efektu dod “ierāmētie” pleci, kā arī apģērba viengabalainība auduma tekstūras un krāsas ziņā.

Nedaudz atvieglināts taču joprojām ietekmīgs tēls ir izveidojams, izvēloties trijstūra formu. Šajā gadījumā tiek ņemta žakete (bet ne uzvalka žakete!), pie kuras piekombinējamas labas kvalitātes bikses, svārki, kleita. Ir pieļaujami arī klasiskas krāsu gammas džinsi. Trijstūra formas priekšrocība ir tā, ka ietekme uz citu cilvēku zemapziņu saglabājas salīdzinoši augsta (to dod ierāmētie pleci), taču, pateicoties sajauktajām krāsām un dažādajām audumu tekstūrām, koptēls ir mazāk “stīvs” un iedrošina apkārtējos uzsākt ar jums komunikāciju. Parasti žaketes krāsa ir atšķirīga no apakšējās daļas apģērba. Ieteikums būtu aprobežoties ar divām krāsām (piem., pelēka žakete un melni džinsi kombinācijā ar melnu kreklu), taču arī trīs krāsu kombinācija ir pieļaujama (piem., pelēka žakete, zili džinsi, balts krekls). Šad un tad varam novērot arī vienas krāsas kombināciju, piemēram, melna žakete ar cita auduma melnām biksēm un melnu džemperi.

Jau varat nojaust, kāds apģērbs veido trešo formu – apli. Tas ir viss pārējais, kas pieguļ ķermenim un kas neizceļ plecu līniju: krekls, t-krekls, blūze, džemperis, topiņš utt. Koptēlam piemīt salīdzinoši mazāka ietekme, nav dominances. Ieteicama forma brīvajam laikam, mājām un rutīnas darbam birojā.

Jāpiezīmē, ka apļa forma ir raksturīga atsevišķu jomu pārstāvjiem arī reizēs, kad būtu jāizvēlas kvadrāts vai trijstūris. Tā ir jomas īpatnība, kuru jāzina un ar kuru jārēķinās. Spilgts piemērs – jaunuzņēmumu jeb strart-up vide. Šajā lokā cilvēki, pat kāpjot uz skatuves, nevilks uzvalku vai žaketi, bet gan t-kreklu vai sporta džemperi ar kapuci. Uzvalks savā ziņā tiek asociēts ar nepieklājību vai nevajadzīgu vēlmi izcelties.

Tradicionālajās jomās un industrijās, ja jāuzstājas publiski vai ja jāvada sapulce, rekomendēju izvēlēties vienu no divām formām – kvadrātu vai trijstūri. Aplis derēs biroja darbam, kad nav jāsatiek klienti vai jāvada sapulces. Tāpat aplis ir rekomendējam forma mājas videi, ballītēm utt.

Esmu pārliecināts, ka tagad, zinot šo pieeju, jūs variet itin viegli apjaust, kāpēc tiesībsargājošo institūciju darbinieki, politiķi, advokāti un citi iepriekš minētie valkā kvadrātu.

Pārskatiet savu garderobi, zinot apģērbu formu uztveres principus, un ieviesiet tajā izmaiņas, ja nepieciešams. Ja seciniet, ka garderobē iztrūkst kvadrāta, aicinu investēt tumši zilas krāsas kvalitatīvā kostīmā. Tas noderēs ļoti dažādās dzīves situācijās – prezentācijās, sapulcēs, pieņemšanās, banketos, kā arī dažādos priecīgos un ne tik priecīgos dzīves svarīgajos brīžos.

Apgalvojumi

Publiskas runas laikā auditorijā esošajiem patīk, ja ar tiem veido sarunu.

Tas, ko jūs tikko izlasījāt ir apgalvojums.

Laba prezentācija = saruna. Lai sekmīgi veidotu sarunu, kurā runātājs ir tikai viens, nepieciešams rūpīgi domāt par publiku iesaistošajiem prezentācijas elementiem. Viens no veidiem kā iesaistīt publiku – izteikt apgalvojumus.

Apgalvojumi ir lieliska publiskas runas sastāvdaļa, jo tos ir ļoti grūti ignorēt. Analoģiju varam meklēt fizikā: Ņūtona trešais likums nosaka to, ka katrai darbībai ir pretdarbība. Publiskas runas laikā klausītājs, kad dzirdējis apgalvojumu, visticamāk uz to reaģēs gan racionāli, gan emocionāli. Reakcijas varētu būt dažādas, tās atkarīgas no konkrētās situācijas, izteiktā apgalvojuma, klausītāju zināšanām un pieredzes. Auditorijas vairums uz apgalvojumu reaģēs vienoti. Reakcija varētu izpausties kā piekrišana, noliegšana, izbrīns, prieks, līdzjūtība, šoks utt. Plānojot uzstāšanos, ir iespējams ar samērā augstu precizitāti paredzēt auditorijas reakciju (pie nosacījuma, ka runātājs zina, pie kā iet). Piemēram, esot uzņēmēju auditorijā un runājot par ražošanas procesu optimizāciju, var salīdzinoši droši uzstāšanās ievadā izteikt apgalvojumu – “mēs visi, kas esam šajā auditorijā, gribam savā biznesā nopelnīt vairāk”.

Neapšaubāmi, runātājam ir ērti, ja viņa izteiktajam apgalvojumam vairums klātesošo piekrīt. Tādejādi auditorija “noskaņojas” uz runātāja viļņa un tam ir vieglāk ietekmēt klausītājus un sasniegt prezentācijas mērķi. Tomēr nevajadzētu baidīties no apgalvojumiem, kuri ir provokatīvi vai izraisa negatīvas emocijas, ja tas ir saskaņā ar runas tematu. Laba prezentācija uzrunā abas klausītāja smadzeņu puslodes, tātad arī emocionālo. Cilvēki ir emocionālas būtnes un lēmumus galvenokārt pieņem emocionāli. Tāpēc nepieciešams plānot uzstāšanos tā, lai tā raisa emocijas. Jauki, ja pozitīvās, taču varētu būt arī negatīvās.

Ja lasot augstākminēto, jūtat, ka varat man piekrist par apgalvojumu efektivitāti, jums varētu būt interesanti šie daži padomi:

1) Izdomājiet apgalvojumu(s) jau uzstāšanās plānošanas stadijā.

2) Pārdomājiet, kāds būs jūsu apgalvojums – vienkāršais vai drosmīgais. Vienkāršie apgalvojumi ir tādi, uz kuriem auditorijā esošajiem ir neiespējami nepiekrist. Piemēram – “mēs visi esam sapulcējušies šajā konferenču zālē burvīgā piektdienas rītā, lai iemācītos paņēmienus stresa noņemšanai publiskas runas laikā”. Ja klausītājs ir labprātīgi atnācis uz semināru par konkrēto tēmu, ja ir piektdienas rīts un tas ir skaists, ja pasākums norit konferenču zālē, klausītājā automātiski radīsies piekrišanas sajūta. Ņemiet vērā, ka šie apgalvojumi ir salīdzinoši primitīvi, tie nedod vērtību klausītājiem, tāpēc tos lietojiet limitēti. Un tomēr tie strādā.

Drosmīgais apgalvojums atšķirsies ar to, ka tas būs radošs un oriģināls, atbilstošs konkrētajai situācijai. Es to saucu par drosmīgo, jo nepieciešams saņemties, lai tādu izteiktu, nezinot, vai vairums klausītāju piekritīs un vai reaģēs tā kā to grib runātājs. Piemērs: universitātes lektors pirmā kursa pirmajā lekcijā pasaka: “esmu drošs, ka teju katrs klātesošais šobrīd domā – kas mani sagaida šajā priekšmetā, kā to vieglāk nokārtot?” Šādu apgalvojumu burvība ir arī tā, ka tie klausītāji, kas iepriekš nebija ar tādām domām galvā, var uz tām tikt “noregulēti”.

3) Esiet gatavi jebkādai auditorijas reakcijai. Ko darīsiet un ko teiksiet, ja vairums piekrītoši mās ar galvu. Un ko darīsiet, ja klausītāji izturas pasīvi un ignorē teikto? Šādā grūtā situācijā derēs nākamais iepriekš sagatavotais apgalvojums vai komentārs, piemēram, “re, tā jau es domāju, ka manis teiktais jums liks aizdomāties; tā man ir vairumā šādu situāciju; tāpēc iedziļināsimies šajā jautājumā turpmākajās 10 minūtēs…”.

4) Lietojiet apgalvojumus runas sākumā, lai maksimāli ātri atraisītu auditoriju un panāktu sarunas sākšanos. Lietojiet apgalvojumus runas beigās, lai atstātu spēcīgu iespaidu, piemēram: “95% klātesošo pēc 2 stundām būs manis teikto aizmirsuši un jauniegūto informāciju neizmantos (apgalvojums). Tāpēc aicinu pierakstīt 3 galvenos secinājumus… (aicinājums uz rīcību).

Aicinu “saudzēt” savu auditoriju un domāt par to, lai tā tiktu iesaistīta, lai ar to veidotos saruna. Pat ja neviens no klausītājiem nesaka neko, sarunas veidošana ir iespējama. Viens no veidiem – apgalvojumu izteikšana.

Mazini stresu

Ja man būtu jāietver visu manu klientu pieprasījumi saistībā ar maniem pakalpojumiem tikai divos vārdos, tie būtu “samazināt stresu”. Mana parastā atbilde varētu skanēt apmēram tā – “Labi, mēs varam to darīt, bet kas vainas stresam..?”

Tomēr apskatīsim šo jautājumu tuvāk. Patiesībā tas nav stress, no kā cilvēki vēlas izvairīties publiskas runas laikā. Nevēlamās ir stresa un uztraukuma pazīmes, kas tiek pārraidītas auditorijai. Runātāji nevēlas parādīt savas patiesās emocijas, tieši pretēji – tie vēlas sūtīt pārliecinātības un kompetences signālus.

Zinot to, ka auditorija burtiski lasa runātāja ķermeņa valodu un tādējādi arī tā emocijas, varētu domāt, ka ir pietiekami, ja runātājs kontrolē savu stāju, žestus, balss toni un acu kontaktu, lai tiktu pārraidīti pareizie signāli. Tiesa, taču tas nebūt nav vienkārši.

Lieta tāda, ka ir ļoti grūti viltot ķermeņa valodu, jo to nekontrolē mūsu prāts. Ķermeņa valodu vada emocijas. Tātad, secinājums ir ļoti vienkāršs – kontrolē savas emocijas un tādejādi arī ķermeņa valodu.

Daži padomi par šo:

1) Veidojiet iekšējo dialogu.

Ja jūtiet uztraukumu un stresu pirms jūsu runas, izveidojiet nelielu iekšējo dialogu ar sevi, piemēram: “Es jūtu, tas ir stress, tās ir bailes. Jā, tas ir normāli. Tā tam vajadzētu būt.. Tomēr kāpēc tā ir? Jo es jūtos atbildīgs par manas runas rezultātu. Ir cilvēki, kuri tērēs savu dārgo laiku, klausoties manī. Būtu dīvaini, ja man būtu vienalga par to. Tātad, stress ir labs. Un kāda gan vaina šim trauksmes stāvoklim manī?”

2) Esiet liels.

Šis padoms iespējams liksies savāds, taču tas varētu mainīt jūsu dzīvi. Nopietni. Tātad, pirms došanās uz savu publisko runu vai svarīgu tikšanos, ieplānojiet savu ceļu caur labierīcībām vai citām telpām, kur variet būt viens, un padariet sevi lielu spoguļa priekšā minūti vai divas. Stāviet stingri uz savām kājām, taisnu muguru, ar plaukstām uz gurniem. Izveidojiet acu kontaktu ar sevi. Tā, ka esat liels. Liels! Nepieciešams daudz telpas, lai jūs ietilptu. Tas darbojas brīnišķīgā veidā, jo ne tikai emocijas kontrolē jūsu ķermeņa valodu. Īpašas, specifiskas ķermeņa pozīcijas reāli ietekmē emocijas, kas savukārt definē to, ko jūsu ķermenis “runā”. Pamēģiniet!

3) Neelpojiet.

Pēdējās minūtes pirms jūsu prezentācijas/uzrunas jūs, visticamāk, sajutīsiet savu sirdi auļojam. Tā ir nepatīkama fiziska sajūta, galvenokārt tāpēc, ka jums šķiet, ka esat bezpalīdzīgs, ka nevarat to ietekmēt un ar prātu sevi nomierināt. Jūs ar to neko nevarat darīt. Vai tomēr varat? Jūs esat telpā, kurā notiks jūsu uzruna un kurā atrodas arī citi cilvēki, tāpēc nav iespēju lietot fiziskus stresa samazināšanas vingrinājumus. Tomēr ir vingrinājums, kuru jūs varat veikt tā, ka neviens to nepamana: viegli ieelpojiet, aizturiet elpu apmēram 10-15 sekundes, un izelpojiet. Elpojiet normāli kādu mirkli un tad atkal aizturiet elpu. Atkārtojiet šo apmēram 5 reizes pēc kārtas, un jūs ievērosiet, ka jūsu sirds sāk sisties lēnākā ritmā. Jūs sajutīsities tā it kā esat atguvis kontroli pār savu ķermeni. Vai vēlaties vēl efektīvāku šī vingrinājuma versiju? Izelpojiet pirmkārt, aizturiet elpu uz 10-15 sekundēm, un tikai tad ieelpojiet (šis būtu jāizmēģina iepriekš). Veiciet vairākus atkārtojumus, īsos starplaikos elpojot normāli.

Es domāju, ka, lasot šo, jūs nojaušat, kāpēc tas darbojas. Jūsu ķermenis identificē skābekļa deficītu un smadzenes raida signālus sirdij, lai tā samazinātu asinsrites ātrumu, tādejādi taupot vērtīgo resursu. Vienkārši. Nostrādā vienmēr.

Es ceru, ka šie daži padomi palīdzēs jums atgūt kontroli un runāt pārliecinoši. Un atcerieties – jūsu idejas ir lielas, jūs esat liels!

Iepazīstini ar sevi ietekmīgi

Iedomājies sevi, kad tiec aicināts uz skatuves vai auditorijas priekšā, ejot šos dažus desmitus metru. Tas liekas kā ilgs un nepatīkams gājiens “prožektoru gaismā”, visu klātesošo uzmanības centrā.

Šai sajūtai ir savs pamats. Tā kā esi uzmanības centrā, tu zini, ka visi rūpīgi vēro katru tavu soli, katru viltus smaidu. Auditorija, visi klātesošie burtiski skenē tevi – tavu apģērbu, frizūru, aksesuārus un, protams, ķermeņa valodu kopumā, kas ietver stāju, gaitu, galvas pozīciju. Viņi visi lasa signālus, kurus tavs ķermenis pārraida. Tiesa, lielākā daļa cilvēku to dara neapzināti.

Kā sagatavoties, ko tieši darīt šajās sekundēs, kas pavadītas ceļā uz skatuvi, tribīni vai vienkārši telpas priekšpusi? Ir dažas lietas, kuras tev vajadzētu apsvērt – poza (plecus atpakaļ), zods mazliet uz augšu, smaids ar redzamiem zobiem, pārliecināti soļi utt., taču galvenajai uzmanībai vajadzētu būt vērstai uz pašiem pirmajiem vārdiem, kas tiks teikti. Gatavojoties publiskajai runai, jau iepriekš ir jāizdomā, kas būs pirmais, kas tiks pateikts, kad būsi nostājies auditorijas priekšā, nopozicionējis sevi, ieturējis pauzi, un smaidot nodibinājis spēcīgu acu kontaktu.

Vai tu zini šos vārdus, pirmos pāris teikumus? Nē? Tev tie ir jāizdomā! Lūk, iemesls – tava auditorija rada pirmo iespaidu par tevi pāris sekunžu laikā kamēr tu iznāc tās priekšā, taču pirmais iespaids tiek nostiprināts, pabeigts ar to, ko un kā tu pasaki pašā sākumā. Tās kopumā ir aptuveni 20 sekundes. 20 sekundes, lai tu varētu “pārdot” sevi, radīt interesi, iegūt uzmanību.

Tas ir pārsteidzoši, cik daudz spriedumus cilvēki izdara par runātāju šajos pirmajos brīžos. Pamatojoties uz to, cik pārliecināts tu izskatīties un runā, un uz to, kas tiek pateikts pašā sākumā, auditorija izdarīs spriedumus par tavu kompetenci, panākumiem un vērtību kopumā. Vērtību, kuru auditorija varētu saņemt pretī, sniedzot pilnīgu uzmanību, iesaistoties mentālajā mijiedarbībā ar runātāju.

Lai sekmīgi iesāktu savu runu, kas parasti nozīmē iepazīstināt ar sevi, tev jāzina, kas tu esi, kāds ir tava darba rezultāts (vērtība), un kas ir tava darba rezultāta lietotāji (vērtības pircēji). Tātad, tas nav par to, kas tu esi kā persona. Viņiem ir vienalga. Viņiem tiešām ir vienalga. Auditorijā esošajiem cilvēkiem rūp tas, kas dod vērtību viņiem.