Archives

Auditorijas jautājumi

Esam pieraduši pie tā, ka prezentāciju beigās runātājs prasa auditorijai, vai tai ir kādi jautājumi. Bieži vien nav. Parasti tas ir tāpēc, ka klausītāji nav sagatavoti. Prezentācijas laikā nav izveidojusies saruna, klausītāji ir tikuši informēti, bet nav bijuši pietiekami iesaistīti.

Iztēlosimies situāciju, ka uzstāšanās laikā vai pēc tās auditorijā esošie uzdod jautājumus. Kā tos pareizi “apstrādāt”? Būtībā tā ir saruna – viens klausītājs uzdod jautājumu, viens runātājs atbild. Tikai ar vienu piebildi – klausās un piedalīties mēģina arī visi pārējie. Vai arī tieši otrādi – jūtas ieslodzīti situācijā un pieklājīgi gaida, kad tas viss beigsies.

 

Lūk, daži padomi, kas jums palīdzēs publiskas runas jautājumu un atbilžu sesijā:

 

1) Kad jūs esat auditorijas priekšā, ir šī neveiklā sajūta – būt prožektoru gaismā. Līdz ar to arī spriedze un domas – kā es izskatos, ko par mani padomās. Šāds stāvoklis traucē informācijas uztveri, tajā skaitā klausītāja jautājuma uztveri. Tas nekas. Jums tas ir jāpārvar un jāklausās jautājumā ar 100% uzmanību, nedomājot par to, ko atbildēsit. Vienkārši jāklausās!

 

2) Ir pieņemami, ja runātājs pēc dzirdētā jautājuma apdomājas. Pat 5.. 10 sekundes. Pašam runātājam gan tā liksies kā bezgalība.

 

3) Visbiežāk jautājumus uzdod pirmajās rindās sēdošie vai arī klausītāji, kuri sēž tālākajās rindās, taču uz auditorijas ass līnijas (tai gareniski pa vidu). Šajās vietās parasti sēž aktīvākie. Ja jautājumu uzdod klausītājs, kurš sēž salīdzinoši tuvu runātājam, ir augsta varbūtība, ka aizmugurē esošie dalībnieki jautājumu nedzirdēs. Atbildēt uz jautājumu, kuru vairums nav dzirdējuši? Nebūs labi! Atkārtojiet jautājumu. Ne vārds vārdā, bet iepinot atslēgvārdus un frāzes, kuras demonstrē, ka esat uzmanīgi klausījies un ka jums patiesi interesē jautājuma būtība un pats jautātājs. Piemēram – “ja pareizi sapratu, jūs interesējaties par manu pieredzi saistībā ar produkta nodilumizturību?” (pauze; piekrišanas saņemšana no jautājumu uzdevēja; atbilde).

 

4) Izsakiet komplimentus jautājuma uzdevējam, izceliet to. Cilvēki, kuri publiski uzdod jautājumus ir iniciatīvas bagāti, tiem patīk būt uzmanības centrā. Apbalvojiet tos! Tiesa, nevajadzētu lietot tādus banālus komplimentus kā “paldies, ļoti labs jautājums”. Tas ir tik nodrāzti, ka neizklausās ticami. Padomājiet kā oriģināli izcelt jautājuma uzdevēju. Protams, ja tas saskan ar jūsu iekšējo sajūtu. Piemērs – “O, tikpat kā biju aizmirsis šo pieminēt.. cik labi, ka jūs man to pajautājāt! Mana nostāja ir sekojoša …”.

 

Lūk, pavisam vienkāršas metodes kā jautājumu un atbilžu sesiju publiskajā runā padarīt organiski iederošos un baudāmu. Es novēlu, lai jūsu prezentācijās un uzstāšanās reizēs ir daudz jautājumu. Tā ir lieliska sajūta! 🙂 Continue reading Auditorijas jautājumi

Izvairieties no vājām prezentācijām!

Domājot par mūsdienīgu prezentāciju, bieži vien pieņemam, ka runa ir (arī) par datorprezentāciju jeb slaidiem. Kā lietišķās komunikācijas treneris bieži vien ar saviem klientiem aktīvi metos diskusijās par to, ka iedarbīgs kontakts ir cilvēkam ar cilvēku nevis ekrānam ar cilvēku, tomēr aizvien biežāk šo savu pozīciju neuzspiežu.

 

Cilvēki taisīja un taisīs slaidus.

Vietā un nevietā. Ietekmīgus un tizlus.

Šajā bloga ierakstā nofokusēsimies uz labi sagatavotām datorprezentācijām.

Uz komunikāciju kā procesu var paskatīties dažādi. Man patīk sabiezināt krāsas, lai pozīciju būtu vieglāk aizstāvēt, tāpēc piekritīšu mārketinga smagsvaram Setam Godinam, kurš savā grāmatā Free Prize Inside!: The Next Big Marketing Idea saka, ka “komunikācija ir emociju nodošana”. Protams, komunikācija ir arī sausas, loģiskas informācijas un faktu nodošana, bet turos pie krāsu sabiezināšanas: komunikācijas kā procesa mērķis ir panākt to, ka citi cilvēki pieņem jūsu skatījumu. Jūs komunicējat, lai palīdzētu viņiem saprast iemeslus, kāpēc esat pārliecināts par kādu ideju vai projektu. Vai arī citādi – kāpēc tam neticat. Jebkurā gadījumā runa ir par emocijām.

 

Ja tomēr viss, kas jums vajadzīgs, ir noteiktas informācijas nodošana, nosūtiet to e-pastā. Nevajag tērēt cilvēku laiku, liekot viņiem jūsos klausīties un skatīties jūsu sagatavoto slaidrādi.

 

Prezentācijas laikā klausītāji darbina abas savu smadzeņu puslodes, ļoti daudz spriedumus izdarot, klausoties runātāja balsī un skatoties tā ķermeņa valodas izpausmēs. Runātāja emocionālais stāvoklis un viņa attieksme pret noteikto tēmu burtiski izlaužas caur katru poru un atspoguļojas balsī. Tāpēc koncentrējieties uz emociju, ko gribat nodot nevis perfekti strukturētiem slaidiem.

 

Uz slaidiem nepieciešams skatīties kā uz palīglīdzekļiem, kas akcentē jūsu sacīto nevis to atkārto. Diemžēl ļoti dauzi runātāji slaidus izmanto kā špikeri. Tā ir necieņa pret auditoriju, jo tā nav ieradusies pārliecināties, cik labi runātājs prot lasīt no slaidiem vai arī cik labi tas prot orientēties atslēgvārdos un izvērst tos loģiskos teikumos. Labāk izmantojiet šo dārgo laiku, lai tiektos piesaistīt klātesošo uzmanību un pārliecinātu viņus par savu ideju perspektīvu.

 

Vai jūs runājat par nepieciešamību piesaistīt papildu resursus jūsu projektam, kas uzņēmis apgriezienus? Tā vietā lai uzskaitītu sausus datus no projekta vadības ziņojuma, parādiet attēlu ar bērnu, kurš ir tā izstīdzējis, ka vecās drēbes vairs neder. Šādā veidā stimulēsiet cilvēkus sajust domu pavedienu, vēstījuma emocionālo nokrāsu un galvenais – būt kontaktā ar jums. Jo cik gan ilgi klausītājs skatīsies uz šādu slaidu? Notiks pievēršanās jums.

 

Ja vēstījuma sekmīgai nodošanai nepieciešami dati, sagatavojiet ziņojuma rakstisko variantu, kuru PĒC prezentācijas izdaliet klātesošajiem. Savas prezentācijas laikā jau varat pieminēt, ka šāds rakstveida materiāls tiks izdalīts, tādejādi atvieglojot auditorijas uzdevumu – nekas nav jāpieraksta, var koncentrēties uz sarunu, kuras laikā tiek pasniegti emocionālie un loģiskie argumenti. Jā, tieši tā – laba prezentācija ir saruna. Pat, ja klausītāji neko nesaka. Prāti mijiedarbojas, un tas ir pats galvenais!

 

Veidojot datorprezentāciju, ir ļoti svarīgi domāt par cilvēku uztveri. Kad veidojat slaidus, domājiet par informācijas apstrādes procesiem cilvēkā. Esiet kritisks! Zelta likums ir šāds – slaidi ir vizuāls medijs.

 

Desmit labas datorprezentācijas nosacījumi:

1) ja vien iespējams, veidojiet slaidus, kurus cilvēki uztver 3 sekundēs vai ātrāk;

2) vienam konceptam atvēliet vienu slaidu, tātad – vairāki koncepti vienā slaidā – nē;

3) slaidā nerakstiet neko vai arī maksimums 5 vārdus;

4) sarežģītas shēmas atklājiet pa daļām (lietojot animētu slaidus vai slaidu sekvences);

5) izmantojiet tikai labas kvalitātes attēlus;

6) neizmantojiet uzkrītošus slaidu pārejas efektus;

7) ja lietojat audiovizuālos efektus, esiet gatavi “plānam B”, jo tehnika var pievilt;

8) ja dodat slaidu izdrukas, tad dariet to tikai pēc uzstāšanās;

9) rūpējieties par krāsu kontrastu, lai būtu 100% garantija, ka informācija būs saskatāma;

10) lietojiet platekrāna standartu (16:9), veidojot slaidus.

 


 

Šie ieteikumi jums noteikti palīdzēs prezentācijās.

Novēlu ļaut savam radošumam izpausties un panākt teicamu kontaktu ar auditoriju!

Ja jūtat, ka nepieciešams arī praktisks treniņš, aicinu iepazīties ar grupu kursu piedāvājumu.

 

 

Kā noturēt auditorijas uzmanību?

Viena no uzvedības normām, kuru mums iemāca jau bērnībā – kad kāds runā, pārējie klausās. Mācību stunda skolā vai lekcija universitātē ir labas šīs uzvedības normas ilustrācijas. Diemžēl tas, ka klausītāji prezentāciju pieklājīgi klausās automātiski nenozīmē, ka viņi jūs dzird.

 

Ar uzmanību ir līdzīgi kā ar dimantiem. Daudzi par to cīnās, tikai daži iegūst. Kas cīnās par jūsu klausītāju uzmanību? Jūs kā runātājs, dažādi paziņojumi un informācija viedajās ierīcēs, domu klejojumi klausītāju prātos utt. Tā ir sīva cīņa un tai ir jāprot sagatavoties.

 

Cīņai par klausītāju uzmanību ir jāprot sagatavoties!

 

Savās domās apzināti raisot novērtēšanas un pateicības sajūtas attiecībā uz savu auditoriju, runātājs ar savu koptēlu un verbālo saturu raida cieņas un pazemības signālus, kā arī patiesu vēlmi klausītājiem sniegt vērtību, kuru tie saņem apmaiņā pret investēto laiku.

 

Jā, tieši cilvēku uzmanības piesaiste un noturēšana ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no jomas, kurā darbojaties.

Visbiežāk (es gribu ticēt, ka vienmēr!), dodoties uz uzstāšanos, runātājs zina, pie kā iet. Iespējams, ir pat izanalizētas auditorijas vajadzības un pārdomāti veidi kā šīs vajadzības apmierināt. Uzsvēršu, ka, domājot par uzstāšanās saturu, ir ieteicams iekļaut informāciju, kas klausītājiem demonstrēs to, ka runātājs ir iedziļinājies auditorijas specifikā un ka saprot, pie kā ir atnācis.

 

Lai izrādītu patiesu ieinteresētību par savu auditoriju, nav nepieciešams daudz. Lūk, praktiski padomi kā šo ieinteresētību nokomunicēt:

1) Pasakiet auditorijai, kas tā ir.

“Šeit ir sapulcējušies energoefektivitātes jomas profesionāļi, tāpēc es uzreiz ķeršos pie svarīgākā – praktiskajiem aspektiem konkrētā tehnoloģiskā risinājuma ieviešanai biroju ēkās. Teorija lai paliek tiem, kuri raksta papīrus.” – šāds varētu būt ievads prezentācijai, kura tiek vadīta attiecīgās nozares augstas raudzes inženieriem. Tas satur nelielu “asumu”, kā arī ļoti konkrētu apgalvojumu, kas auditorijai būs tīkams, jo pastāv augsta ticamība, ka šo specifisko klausītāju rindās esošie gribēs sevi asociēt ar “jomas profesionāli” un “ne-teorētiķi”. Šī, ja iedziļināmies un kaut mirkli padomājam par savu auditoriju, ir primitīva metode kā aizskart klausītāju emocijas un raisīt viņos klātesamības, ieinteresētības un, iespējams, pat piekrišanas sajūtu.

Citāds piemērs, kurā spilgti dzirdama auditorijas nosaukšana – lieliskā Baraka Obamas uzruna 2012. gadā pēc atkārtotas ievēlēšanas ASV prezidenta amatā. Pievērsiet uzmanību tam kā tiek nosaukts vai ikviens ASV iedzīvotājs (video angļu valodā):

 

 

2) Izsakiet apgalvojumu.

“83.6% cilvēku, dzirdot reklāmas, tic jebkādam skaitlim, kuram pievienota procentu zīme!” – apgalvojuma piemērs. Apgalvojumi labi nostrādā, jo tie spiež klausītāju analizēt dzirdēto informāciju, salīdzinot to ar zināšanām un iepriekšējo pieredzi. Neapšaubāmi, ir vērts izmantot apgalvojumus, kas saistīti ar uzrunas tematiku un konkrēto auditoriju.

 

Plašāk par apgalvojumu izmantošanu publiskajā runā lasiet mana bloga ierakstā:

https://runaskursi.lv/prezentacija-ka-saruna-apgalvojumi/.

 

3) Uztaisiet mini aptauju.

Šī metode tiek samērā bieži izmantota.

 

Iespējams, esat bijis klausītāja lomā, kad runātājs auditorijai jautā kaut ko apmēram šādu – “Lūdzu paceliet rokas tie, kas šonedēļ ir izmantojuši sabiedrisko transportu!”. Auditorijā atsevišķi cilvēki, kuri ir ieinteresēti piedalīties, paceļ roku un aptauja ir notikusi. Šādu pieeju noteikti var izmantot, taču ar vienu atrunu – noteikti ir jāseko kaut kādai aptaujā iegūto datu analīzei, salīdzinājumam ar statistiku, interesantai jaunai informācijai, jokam, tālākai auditorijas iesaistei vai atsaucei uz to, kas ir “vidējais” klausītājs un kāpēc auditorijas atbilde bija tieši tāda. Šī metode, lai arī vienkārši pielietojama, ir samērā riskanta, jo ir grūti paredzēt auditorijas atsaucīgumu. Ja lietojat šo pieeju, atcerieties iekļaut informāciju, kas demonstrē, ka ziniet, pie kā esat atnācis.

 

4) Nosauciet cilvēku vārdus.

Rekomendēju uz prezentāciju ierasties savlaicīgi, lai būtu iespēja sagaidīt klausītājus, ar dažiem iepazīties un aprunāties par to, ko viņi sagaida no jūsu uzstāšanās. Iesaku to darīt, lai iegūtu informāciju par klausītāju rindās esošo cilvēku vārdiem, amatiem un viņu motivāciju būt klāt. Uzrunas laikā droši variet izmantot iegūto informāciju. Piemērs: “Kas interesanti, Kārlis no uzņēmuma “Lattelecom” minēja tieši pretējo – ka viņus nesatrauc energopatēriņš sakaru līnijās, jo viņu galvenā rūpe ir datu pārraides kvalitāte. Tas ir pretrunā ar manis minētās zinātnieku publikācijas rezultātiem, tomēr mums nebūtu tas jāignorē…”. Šajā brīdi Kārlis jutīsies “izcelts” un novērtēts, viņam būs sajūta, ka viņš ir prezentācijas būtiska sastāvdaļa. Pārējie klausītāji, savukārt, redzēs, ka jūs kā runātājs nebaidāties improvizēt un neturēties pie iepriekš iestudēta scenārija. Šāda pieeja klausītājiem radīs iespaidu par runātāja pārliecinātību un kompetenci.

 

5) Atsaucieties uz informāciju, faktiem, sarunām.

Plānojot savu uzrunu, atcerieties par to, ko sagaida klausītāji. Klausītāju tipiska gaida vai ekspektācija ir vismaz kāda no šīm:
– Izklaidē mani!
– Iemāci man kaut ko jaunu!
– Iesaisti mani!

 

Plašāk par šo:

https://runaskursi.lv/ko-sagaida-klausitaji/

Koncentrējoties uz otro (Iemāci man kaut ko jaunu!), ir vērts prezentācijā iekļaut informāciju, kas varētu būt klausītājiem nedzirdēta un kas papildinātu viņu zināšanas un pieredzi. Ja uzrunā iekļautā informācija būs atbilstoša specifiskajai auditorijai, jūs pastarpināti signalizēsiet izpratni par auditoriju un tās vajadzībām.

 

6) Izsakiet pateicību.

Esiet pateicīgs auditorijai par laiku, ko tā velta jums un apskatāmajai tematikai. Esiet pateicīgs par jautājumiem, kurus klausītāji uzdod. Paudiet pateicību pasākuma organizatoriem. Izsakieties atzinīgi par klausītāju priekšzināšanām un pasakieties par komentāriem, kas lieliski papildina jūsu teikto un piešķir sarunai svaigumu. Komunicēt pateicību nozīmē komunicēt emocionālo inteliģenci, pazemību, kā arī profesionālismu.

 

7) Atsaucieties uz līdzīgu klausītāju grupu.

Šī pieeja ir ārkārtīgi vienkārša un reizē arī ļoti iedarbīga! Šeit parādās manipulācijas un pat blefa manevru iespējas. Jūs variet atsaukties uz kādu līdzīgu klausītāju grupu, kas jums bijusi, pieminot līdzīgo vai atšķirīgo, komentējot kāda klausītāja teikto ar “jā, šo man visas grupas prasa” vai “ļoti oriģināla doma, nevienā līdzšinējā grupā nekas tāds nav dzirdēts!”. Klausītājiem, ja vien tie nav bijuši pieminēto grupu sastāvā, ir grūti minēto informāciju pārbaudīt, līdz ar to jūs variet ietērpt faktus vai pat izdomājumus tā kā jums ir ērti, reizē signalizējot to, cik konkrētā auditorija ir īpaša vai arī pretēji – statistiski “vidēja”.

 

8) Izstāstiet stāstu, kura varoņi ir klausītājiem līdzīgie.

Klausītāji sekos jūsu stāstam no sākuma līdz beigām. Tā cilvēki ir uzbūvēti.

 

Ja jums ir stāsts, kuru stāstīt, pastāv iespēja stāsta varoņus padarīt līdzīgus konkrētās auditorijas dalībniekiem. Piemēram – “Bija man reiz tāds klients, kuru konsultēju – arī pārdošanas speciālists. Gudrs, izglītots, ar daudziem “puniem pierē”, kas gūti darbā ar klientiem – gluži tāds kā jūs. Lūk, toreiz bija tā…”. Šāds triks liks klausītājiem dzirdēto personificēt ar sevi un, iespējams, pat vizualizēt sevi dzirdētā stāsta varoņa lomā. Lieliska metode, kas efektīvi iesaista klausītājus un ļauj runātājam demonstrēt labu izpratni par tā auditoriju.

 


 

Šīs metodes jums noteikti palīdzēs prezentācijās. Es novēlu no sirds priecāties par auditorijas uzmanību un neuztvert to kā kaut ko pašsaprotamu, jo cilvēku nedalīta uzmanība šodien ir liela vērtība!

 

Ja jūtat, ka nepieciešams arī praktisks treniņš, aicinu iepazīties ar grupu kursu piedāvājumu.

 

 

Bieži aizmirstie: UZAICINĀJUMI

 

Piedaloties konferencēs, semināros, sapulcēs un citos pasākumos, kuros cilvēki uzstājas ar prezentācijām, mani parasti pavada intrigas sajūta. Konkrēti – par to, kā runātājs “paņems” publiku, prezentāciju uzsākot, un par to, kā tas savu vēstījumu rezumēs beigās.

Par ko gan intriga, jautāsiet…?

 

Bieži, pat pārāk bieži es redzu nenopietnas sagatavošanās sekas. Tipiski, tas izpaužas kā prezentācija, kas ir lielisks iztirzājums ar pavārgu ievadu un nekādu nobeigumu. Par to, kā rīkoties, lai tā nenotiktu – turpmākajās rindkopās.

 

Prezentācijas ievaddaļā auditorijas uzmanība ir salīdzinoši ļoti augsta, jo ir nomainījušās “dekorācijas”, ir gaidas par to, kas tūlīt sekos. Lai arī uzmanība jau tāpat ir augsta, ir svarīgi to attaisnot, piesakot sava temata aktualitāti un saistību ar klausītāju vajadzībām un interesēm. Ja nepieciešams, ievada daļā var iekļaut īsu pašprezentāciju. Par to jau esmu rakstījis iepriekš.

 

Šī raksta fokusā ir prezentācijas nobeiguma daļa. Rakstu to arī savtīgu iemeslu dēļ, jo esmu kļuvis maigi neiecietīgs attiecībā uz savu klientu jautājumiem par to, vai “paldies” slaidu vajag iekļaut. 🙂 Gribas, lai šādi jautājumi izzūd kā kaut kas nedabisks.

Starp citu, mana tipiskā atbilde par “paldies” slaidu – esi cilvēks, izsaki pateicību saviem klausītājiem pats! Tas nav jāraksta uz slaida. Turklāt, nepieciešams iekļaut uzaicinājumu. Uzaicinājumu? Kas tas? Iespējams, angliskā versija skan veiksmīgāk – call to action. Tā ir obligāta prezentācijas sastāvdaļa.

 

Kāpēc tā ir obligāta prezentācijas sastāvdaļa? Nav obligāta, patiesībā. Obligāta tā ir tikai tad, ja tēmējat uz cilvēku ietekmēšanu un pārliecināšanu.

 

Lai ietekmēšana notiktu, runātājam savu prezentāciju VIENMĒR ir jāuztver kā sarunu. Skaidrs, ka prezentācijas laikā klausītāji reti iesaistās ar tiešu komunikāciju vai pat nedara to nemaz. Tik un tā – jūsu uzstāšanās ir saruna, kuru VADĀT JŪS. Laba retorika prezentācijas laikā izmanto gan jautājumu tehniku, gan arī sarunu virzošu un konsekventu uzaicinājumu tehniku.

Kas ir uzaicinājumi? Atbilstoši vācu komunikācijas speciālista Karstena Brēdemeiera izpratnei uzaicinājumi ir tieši aicinājumi rīkoties, un tie attiecas uz kādu darbības vai sarunas jomu. Tie ir tieši norādījumi, tiem ir pavēles iedaba, un tie uzrunā tieši.

 

Ja jūs savas prezentācijas rezultātā vēlaties, lai klausītāji pārvērstu domāšanu darbībā, ir nepieciešams vērsties pie tās ar uzaicinājumu rīkoties. Pēc K. Brēdemeiera domām uzaicinājumi var būt dažādi – tie ir uzaicinājumi rīkoties, uzaicinājumi domāt, pirkšanas vilinājumi, aicinājumi kaut ko darīt vai nedarīt.

 

Un te parādās izaicinājums – kā tad es tā tieši savai auditorijai prasīšu to, ko no tās vēlos? Bieži vien runātājiem pietrūkst drosmes sastapties ar konfrontāciju. Tie runā maigi, netieši un savas vēlmes iesaiņo bezzobainās vārdu čaulās. Šādu dilemmu var labi saprast, jo tieši izteikti uzaicinājumi padara runātāja pozīciju salīdzinoši ļoti skaidru.

 

Un tomēr – ir jāmeklē risinājums! Tāpēc, ka uzaicinājumi ir daudz spēcīgāki par parastu stāstījumu vai pat jautājumiem. Uzaicinājumi tieši aicina klausītājus kaut ko darīt. Uzaicinājumi paši par sevi neprasa lēmumu, bet jau sniedz to.

 

Lasot šīs rindas, varētu iebilst – jā, uzaicinājumi tiešām ir spēcīgāki, taču tie skan daudz nepieklājīgāk. Jā un nē. Nē, tāpēc, ka tas ir atkarīgs no intonācijas, kādā uzaicinājums tiek izteikts. Turklāt, vairums klausītāju pat nedomās par uzaicinājuma adekvātumu vai atbilstību, jo to prāti jau reaģē. Tie nenododas domām par to, ka nevilšus ir ļāvušies runātāja izplānotajai sarunas gaitai. Un atcerieties – pat, ja uzaicinājumi nešķiet kā īpaši pieklājīgs komunikācijas veids, tie atšķirībā no jautājumiem sniedz lielisku iespēju – tie pasniedz lēmumu nevis pieprasa lēmumu atrašanu.

 

Vēl viens arguments par labu drosmīgai pieejai: nevajag pārdozēt! Ja prezentācijā lietosiet tikai un vienīgi uzaicinājumus, panāksiet auditorijas pretreakciju un bloķēšanos. Tāpēc runas plānošanas stadijā izdomājiet prezentācijas mērķi un piemeklējiet atbilstošu uzaicinājumu, kas tuvina ideālajam rezultātam.

 

Lūk, daži uzaicinājumu piemēri:

 – Izsakiet savu viedokli!

– Sniedziet savu vērtējumu!

– Risiniet radušos situāciju!

– Vadiet tālāku diskusiju par šo tēmu!

– Pabeidziet iesākto un dodiet priekšlikumus!

– Pierādiet, vai piedāvātais risinājums nodrošina labu rezultātu!

– Attēlojiet savu redzējumu!

– Pasakiet!

– Raksturojiet tipisku problēmsituāciju!

– Akceptēsim šādu pieeju!

– Lūdzu dariet šādi!

– Pierakstiet, lūdzu, šādas tehnikas!

– Padomājiet par sekām!

– Vingrinieties!

 

Es nevarētu labāk nobeigt šo rakstu, ja nelietotu augstākminētā nozares speciālista atziņu par to, ka katrai sarunai ir mērķis, kas nozīmē vairāk nekā tikai radīt sociāla rakstura skaņas. Uzaicinājums nosauc šo mērķi vārdā.

 

Un nu man ir intriga par jūsu nākamo uzstāšanos… 🙂

 

Pašprezentācija

Ziemas saulgriežu laikā man ir atelpas brīdis, jo apmācības šajā gadu mijas etapā uzņēmumos neorganizēju, konferenču un citu biznesa pasākumu moderēšana atsāksies janvārī.

 

Izdodas no malas noskatīties kapitālisma veicinātajā svētku trakumā, tajā nepiedaloties, un sajust iekšēju mieru. Analizējot šādu stāvokli ietekmējošos faktorus, atskārstu, ka profesionālajā ziņā esmu savā vietā. Daru to, kas patīk un kas sanāk.

Šādam pārliecinātam stāvoklim ir vēl kāds būtisks pamats – spēja lakoniski, bez minstināšanās, vienkāršā valodā pateikt, ka es esmu un kāda ir jēga no manis. Profesionālajā ziņā.

 

Jāsaka, ka šogad arī esmu krietni patrenējies. Dažādos tīklošanas pasākumos (piemēram, trijās LTRK organizētajās kontaktbiržās), konferencēs, semināros un ballītēs simtiem dažādiem cilvēkiem esmu stāstījis, kas ir Oskars Priede.

 

Tik daudz to darot, pie manis ir “atnācis” īstais saturs, forma un emocijas.

Un ko tik visu es nedzirdu, komunicējot ar citiem (jo man ir jānoklausās arī viņu iepazīstināšana ar sevi). Apbrīnojami, ka vismaz katrs piektais pamanās pirmajā minūtē pastāstīt par to, kas viņš nav un ko nedara. Cik gan atrunu es dzirdu, cik nepārliecinātības frāžu! Nesenākajā LTRK kontaktbiržā viens uzņēmējs man pamanījās piedāvāt atlaidi jau pirmajā mūsu kontakta minūtē. Nenoturējos un pajautāju, kāpēc viņš ar mani runā par atlaidēm. Jauks puisis, strādā apģērbu tirdzniecības jomā. Es pie viņa, iespējams, pirkšu uzvalku. Ar atlaidi, protams.

 

Mīļie tautieši, saņemamies visi kopā un katrs atsevišķi! Sevi ir jāzina. Ir jāprot komunicēt par vērtību, kuru radāt citiem. Nevar runāt ar cilvēkiem un teikt, ka (citēju reālu cilvēku): “Pārstāvu grāmatvedības un nodokļu konsultāciju uzņēmumu un mums ir mājas lapa. Tajā rakstām par nodokļiem un daudzi to lasa”. Kooooo? Jums ir mājas lapa…. NU UN?!

 

Divi būtiski priekšnoteikumi veiksmīgai pašprezentācijai:

 – pārdomāts un koncentrēts saturs;

 – regulārs treniņš, kas nodrošinās veiksmīgu satura nodošanas formu.

Abus šos faktorus jūs varat ietekmēt. Pirmais ir jūsu darbs ar papīru un rakstāmo, otrais – jūsu iniciatīva piedalīties komunikācijā ar ekonomiski aktīviem cilvēkiem.

 

A Nepalese porter walks with his load from Everest base camp in Nepal, May 03, 2011. Porters walk for weeks, sometimes carrying supplies heavier than their own body weight. They do not sit down when they rest but rely on the wooden staff to prop up the baskets. Picture taken May 03, 2011. REUTERS/Laurence Tan (NEPAL - Tags: SOCIETY TRAVEL) - RTR2MVKN

 

Vadlīnijas, kas palīdzēs jums saistībā ar pirmo priekšnoteikumu – saturu:

 1) identificējiet, kas jūs citiem esat kā objekts/instruments

(piemērs no izaugsmes treneres Tasha Eurich TED runas – “jums kā līderiem ir savs Everests jāpievarē, es esmu jūsu šerpa”);

 

 2) nosakiet, kas ir jūsu darba rezultāta lietotāji;

 

 3) definējiet 2 – 3 galvenos labumus, vērtības, ko dodat lietotājiem.

 

Lai pašprezentācija izklausītos dabiski, aicinu nelietot vārdus «objekts», «lietotājs», «labumi». Tie ir atslēgvārdi domu strukturēšanai. Dzīvē labāk lietot dabīgākus izteiksmes veidus. Lai nostiprinātu šo konceptu, lūk piemērs:

 


 

Labdien, mans vārds ir Anna. Esmu grāmatvede ar 12 gadu stāžu. Man ir atbilstoša izglītība un ļoti laba pieredze. Es nodrošinu dokumentu kārtību un vieglu pārskatāmību. Man patīk mans darbs un tāpēc arī tas padodas. Esmu komunikabla un spējīga strādāt stresa situācijās.

(nav veiksmīgi, jo runā par sevi)

 

Labdien, mans vārds ir Anna. Mani klienti, sadarbojoties ar mani, iegūst vismaz trīs jebkuram biznesam būtiskas lietas: sakārtotu dokumentāciju, kas iztur jebkuru audita pārbaudi; optimizētu naudas plūsmu (ienākumi pēc iespējas ātrāk, izdevumi pēc iespējas vēlāk); iespēju fokusēties uz biznesu, jo, pateicoties manām ilgi koptajām attiecībām ar VID, uzņēmuma vadītājiem šīs iestādes nosaukums nekad nav jādzird.

(runā par klienta vajadzībām)

 


 

Šī pavisam vienkāršā pieeja ļaus jums paskatīties uz sevi no malas, identificēt potenciālo vērtību, kādu jūsos varētu redzēt apkārtējie un, trenējoties ar reāliem cilvēkiem pietiekami daudz, nonākt līdz pārliecinātības pilnam mieram.

Papildu materiāls par sevis prezentēšanu bloga ierakstā Iepazīstini ar sevi ietekmīgi.

 

Gaišus un mīlestības pilnus svētkus!

 

Improvizācija publiskajā runā

Tā bija vēsa, apmākusies rudens diena Rīgā, kad es vadīju pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, 400 sēdvietu lielajā Ziedoņa zālē. Tā ir lieliska, ļoti svinīga vieta ar milzīgu skatuvi, lielu ekrānu un neskaitāmām skatītāju rindām, kas novietotas salīdzinoši zemu zem skatuves līmeņa. Savā ziņā var teikt – stīva vieta.

 

ziedona-zale-2

LNB Ziedoņa zāle

 

Zinātniskās konferences organizatori bija intensīvi strādājuši, lai viss izdotos labi. Bija uzaicināti vairāki ārzemju referenti, tajā skaitā ASV fiziķis Edward Witten, viens no pasaules gudrākajiem prātiem savā jomā.

 

Tika ieguldīts liels darbs. Un viss patiešām izdevās labi. Tiesa, bija nepieciešama zināma deva improvizācijas. Pēc pasākuma vakarā, pārdomājot dienas notikumus, prātoju par savu uzstāšanos, reakciju uz scenārija maiņām, pasākuma vadīšanas valodu maiņām, tehniskajām niansēm, laika vilcināšanu saistībā ar datoru pārslēgšanu utt. Pirmais jēdziens, kas nāca prātā, kad mīļotā sieviete man jautāja par manu sniegumu, – improvizācija.

 

Nākamajā dienā sapratu, ka jau sen esmu briedis uz to, lai uzrakstītu par šo salīdzinoši netveramo lauciņu, kuru dēvējam par improvizāciju. Un tā šis bloga ieraksts tapa gandrīz mēnesi… Tēma ir komplicēta tajā ziņā, ka ir grūti saprotami pasniegt šo netveramo prasmi.

Parasti, trenējot savus klientus uzstāties pārliecinoši, sākuma fāzē jautāju viņiem par mērķiem. Pirmā populārākā atbilde – “gribu uzstāties droši, pārliecinoši”. Top 10 atbilžu lokā noteikti figurē spēja improvizēt. Acīmredzot cilvēki intuitīvi to asociē ar kaut ko tīkojamu, kaut ko, ko vēlētos kā sev piederīgu.

 

Apkopojot savas domas un tuvāko cilvēku idejas, improvizāciju redzu kā:

– prasmi pazīt drēbi;

– atraisītību, t.i. lai nav bail;

– publikas jušanu;

– apziņu, ka, ja visi klusē, nekas nevar sanākt;

– zināmu devu pofigisma;

– iekšēju sajūtu par autoritāti;

– pamatu zem tā visa, jo improvizācija nevar būt plika, tai ir jābalstās uz zināšanām un pieredzi;

draivu, ko tu noķer pie labas improvizācijas, kad iejūties elementā līdz saknei;

–  publikas reakciju uz improvizāciju, kas ir kā mana atzīme, vērtējums (viņu rekcijas, smaidi utt.).

 

Draugi, kad mēs improvizējam? Ne jau situācijās, kuras ir iezīmētas scenārijā vai mūsu plānā. Improvizācija lietišķajā vidē noris tad, kad kaut kas noiet greizi. Kā nesaķert paniku un tikt ārā no šādas situācijas? Pirmais priekšnoteikums – nevajag tikt no tās ārā.

 

Nestandarta situācijas, kurās iepriekš izstrādātais plāns vairs nestrādā un kurās publikas klātbūtne spiež strauji rīkoties, lielā daļā cilvēku raisa nedrošības un nepārliecinātības emocijas, kā arī bailes. Domājot par šādām it kā cilvēciskām reakcijām, es pilnībā pievienojos Holivudas zvaigznes Vila Smita teiktajam par to, ka “Bailes nav īstas. Vienīgā vieta, kur bailes var pastāvēt, ir mūsu domās par nākotni. Tās ir mūsu iztēles produkts, kas liek mums baidīties no lietām, kas pašlaik nav un var nekad nepastāvēt. Tas ir tuvu vājprātībai. Nepārprotiet mani – briesmas ir ļoti reālas, taču bailes ir izvēle.”

 

Ko praksē nozīmē nebaidīšanās improvizēt?

Tā ir drosme būt un nebaidīties vērtējuma. Tā ir atbildības uzņemšanās par šo mirkli. Šajā ziņā mani iedvesmoja kāda veiksmīga ASV uzņēmēja TED uzstāšanās par mūsu pašu realitātes veidošanu. Viņa kā fiziski ierobežota (akla) cilvēka skatījums ir ļoti spēcīgs un pamācošs. Uzņēmējs I. Lidsky runā par sevis apzināšanos katrā konkrētajā realitātes momentā un attiecīgās perspektīvas piešķiršanu šim momentam, atkarībā no personas izvēles.

 

Isaac Lidsky, TEDSummit, 2016

Isaac Lidsky, TEDSummit, 2016

 

Vēlreiz pārliecinos – gan no savas pieredzes, gan citu stāstiem – drosme improvizēt ir izvēle. Ja izdarīsiet šādu izvēli, ar laiku plūksiet tīkamus augļus.

 

Atgriežoties pie manis pieminētā fiziķa Edward Witten Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, atceros to momentu, kad viņa uzrunas vidū sapratu, ka stāstījuma forma un maniere ir tāda, ka auditorijas pretreakcija nebūs visai aktīva. Atceros to domu gājienu, kas man lika nolemt – pēc viņa runas ir jābūt vismaz kaut kādai mijiedarbībai ar auditoriju, lai viņš – cilvēks, kurš speciāli ieradies no ASV – justos novērtēts, gaidīts un atzīts.

 

Zinātnieks pabeidza savu runu, nesagatavodams auditoriju runas beigām un jautājumu/atbilžu sesijai. Es uznācu uz skatuves, nostājos blakus fiziķim un nodomāju – “jāpastāv viņam ilgāk blakus, varbūt uzsūkšu kādu gudrību”. Pēc dažām sekundēm pievērsos auditorijai, vaicājot pēc viņu jautājumiem. Tādu uzreiz nebija. Šāvu ārā to, kas bija uz mēles – “paceliet rokas tie, kuri visu saprata!” (zinātnieka runa bija par melnajiem caurumiem), un zālē pacēlās 2/3 roku. Es neticīgi noteicu “… tiešām?!…”; “paceliet rokas, kuri it kā saprata” (kind of understood) un zālē pacēlās teju puse roku. Tajā brīdī E. Witten sejā pirmo reizi pusotras stundas laikā parādījās smaids un viņš noteica – “prieks, ka pirmā grupa bija lielāka”. Zālē esošie dzirdami pasmaidīja.

 

Tajā brīdī es noplūcu augļus, ko deva šī improvizācija, šis gājiens, kuru neviens organizators gribēdams nebūtu varējis ierakstīt scenārijā.

 

Šo zinātnieku pasaules noteiktās aprindās dēvē par Einšteinu 2. Vai tāda cilvēka klātbūtnē var “ālēties” un testēt auditorijas reakciju uz viņa sniegumu? Var. Var, ja nav bail. Jo, ja nav bail, tad ir pa īstam. Ir autentiski, ir acumirklim atbilstoši.

 


 

Vai jūs interesē publiskas uzstāšanās prasmju pilnveide? Vēlaties spēt bezbailīgi improvizēt? Ir jātrenējas! Aicinu iepazīties ar treniņu programmu, kas uzlabos jūsu prasmes un cels pārliecinātību.

 


 

 

7 publiskās runas kļūdas, ko prezentācijās pieļauj uzņēmumu darbinieki

Prezentācijas un informācijas pasniegšana publiskas runas veidā ir regulāra uzņēmumu iekšējās un ārējās komunikācijas sastāvdaļa. Biznesā nereti uzvar tas, kurš spēj savu ideju vai produktu pasniegt interesantā, saistošā un klausītājam noderīgā veidā.

Mana darba specifika ir tas, ka ikdienā redzu un arī vērtēju ļoti daudz prezentāciju un uzstāšanos. Veicot publiskās runas trenera darbu, man jo īpaši ir jāpievērš uzmanība klientu (organizāciju) darbinieku pasniegtās informācijas saturam un formai. Turklāt, nereti vadu konferences un seminārus, pildot moderatora lomu, kuros arīdzan uzstājas lielu un vidēju uzņēmumu darbinieki.

 

Kopā esmu redzējis daudzus simtus prezentāciju, kas man dot iespēju izveidot kopsavilkumu ar tipiskāko kļūdu un  nepilnību sarakstu. Šis saraksts ļaus jums aizdomāties par savu un kolēģu prezentāciju kvalitāti un attiecīgi – ietekmi uz rezultātu.

1. kļūda – nepārdomāts ievads

Uzņēmumu pārstāvji nereti prezentācijas sāk, nosaucot savu vārdu un amatu saistībā ar organizāciju, kuru pārstāv. Vēl mēdz pieminēt savu “lielo prieku”, redzot tik “kuplo dalībnieku skaitu” vai kādu citu tukšu un bezvērtīgu frāzi. Un viņus var savā ziņā saprast, jo sākums ir grūts un gribas mazināt mulsumu, lauzt barjeras, kausēt ledu. Viņus var saprast, tomēr tik svarīgu uzstāšanās daļu atstāt bez pienācīgas sagatavošanas – muļķība. Sākums ir tas brīdis, kad klātesošajos veidojas pirmais iespaids par runātāju un pārstāvēto organizāciju. Tās ir nozīmīgas 20 sekundes: 3-4 sekundes vizuālajam novērtējumam un atlikušais laiks – pirmo dzirdēto vārdu analīzei, salīdzinājumam ar pieredzi, stereotipiem un uzskatiem.

 

indtro

 

Kā rakstīju sava bloga ierakstā Iepazīstini ar sevi ietekmīgi, lai sekmīgi iesāktu savu runu, kas parasti nozīmē iepazīstināt ar sevi, jums jāzina, kas jūs esat, kāds ir jūsu darba rezultāts (vērtība), un kas ir jūsu darba rezultāta lietotāji (vērtības pircēji). Tātad, tas nav par to, kas jūs esat kā persona. Viņiem ir vienalga. Auditorijā esošajiem cilvēkiem rūp tas, kas dod vērtību viņiem.

 

2. kļūda – “par mums”

Uzkrītoši bieži ievadā, pēc tam, kad runātājs ir iepazīstinājis ar sevi, tiek runāts par organizāciju, kuru tas pārstāv. Tiek izklāstīta vispārīga informācija par paveikto, lielākajiem klientiem, produktu portfeli, darbinieku skaitu, apgrozījumu un nākotnes plāniem. Kā likums – tas notiek uzstāšanās sākumā. Jebkuras prezentācija sākumā auditorija būs samērā uzmanīgi klausītāji viena iemesla dēļ – “vai runātājs ir tā vērts, lai viņā klausītos?”. Plānojot uzstāšanos, ir jāsaprot šī vienkāršā patiesība. Saprast to ir gaužām vienkārši: pārsvarā mēs visi – vairāk vai mazāk apzināti – šādu spriedumu izdarām, kad mūsu priekšā kāds atļaujas nostāties un mūs uzrunāt.

Kā pareizi plānot šo runas daļu? Risinājums ir pavisam vienkāršs – runas plānošanas stadijā izlaist paredzamās informācijas porcijas caur “filtru”. Filtra galvenais jautājums ir “nu un?” jeb angliski “so what?”.

 

Beautiful blonde woman. Fashion portrait. Blowing bubble gum.

 

Ja informācija, kuru paredzēts pasniegt auditorijai, “iet cauri” šādam filtram, viss ir kārtībā. Uzdrošinos apgalvot, ka lielākajā daļā gadījumu tāda informācija kā, piemēram, “mūsu uzņēmumā strādā 30 IT jomas inženieru, kuri ikdienā rūpējas par jaunu produktu izstrādi” neiztur jautājumu “nu un?”. Kāpēc? Tāpēc, ka klausītājus (un cilvēkus vispār) primāri interesē paša pasaule, paša labums, savu problēmu iespējamie risinājumi. Pirms runāt par sevi, pirms “demonstrēt muskuļus” jums ir jāieinteresē cilvēki, komunicējot viņu valodā, aizskarot viņu emocijas saistībā ar viņu vajadzībām. Iedodiet viņiem informāciju par to, kā konkrētais produkts vai risinājums viņiem palīdzēs vai mainīs pasauli (ap viņiem vai globāli) un starp citu pieminiet, ka pie tā ir strādājuši jūsu mīļotie 30 inženieri, ja jums tas ir svarīgi.

Piemēram, komunicējot pasākumā būvniecības nozarē un sakot, ka “aptuveni 60% laika, ko strādnieks pavada būvlaukumā, tiek iztērēts neproduktīvi” un jūsu pieredze rāda, ka “ieviešot būvdarbu organizēšanas IT sistēmu, rādītāji uzlabojas, ļaujot būvobjektu pabeigt ātrāk un garantējot mazāk cilvēcisko kļūdu kvalitātes jomā”, jūs varat būt drošs, ka šādai informācijai ir grūti piemērot reakciju “nu un?”. Tā vienkārši nestrādā, jo konkrētajā jomā strādājošajam vai konkrētā biznesa īpašniekam strādnieku zemā produktivitāte, būvobjektu termiņu “iestiepšanās” un nebeidzamie garantijas remonti ir liela sāpe, tātad – prioritāte, kura iztur šo maģisko “nu un?” filtru .

 

3. kļūda – “produkta fīčas”

Visbiežāk, kad publiskas runas veidā uzrunājam cilvēkus, kuri nav pazīstami ar kompānijas produkta priekšrocībām, ir nepārvaram vēlme argumentēt, t.i. ar putām uz lūpām mesties pierādīt, kāpēc esam labāki, efektīvāki un visādā ziņā noderīgi. Šeit jums ir vērts aizdomāties par jūsu lēmumu pieņemšanas procesu. Kad saskaraties ar aktīvu produkta pozicionēšanu, reklamēšanu un labo īpašību uzsvēršanu, kāda ir jūsu reakcija? Bieži tā ir ienākošās informācijas bloķēšana. Tai var būt vairāki iemesli. Kā galvenie minami divi:

– cilvēkiem nepatīk, ja tiem kaut ko cenšas “iepārdot”;

– neuzticība, jo klausītājam ir skaidrs, ka runātājs, raksturojot savu produktu, runā tikai par medaļas vienu pusi (pozitīvo).

 

Kad jūs pēdējo reizi redzējāt veļas pulvera reklāmu, kas apgalvo, ka produkt ir lielisks, bet reizēm tomēr netiek galā ar svaigas zāles traipiem uz bērnu bikšu ceļgaliem. Neesat dzirdējis? Es arī neesmu.

 

img_3755

 

Risinājums – par katru cenu radīt interesi uzzināt vairāk. Respektīvi – iedot maz, bet sulīgi. Detaļās neieslīgt, neargumentēt un nepierādīt. Pārliecinoši, ar saimnieka sajūtu nodefinēt “lielo bildi” kā produkts risina noteiktus problēmjautājumus, iztiekot bez sīkumiem, bez “fīčām”.

 

4. kļūda – monologs

Laba prezentācija = saruna. Pat, ja klausītāji prezentācijas laikā nebilst ne vārda, oratora uzdevums ir veidot komunikāciju, mentālu mijiedarbību. Tas ir vienīgais veids kā panākt klausītāju patiesu iesaisti, jo cilvēki mūsdienās nav gatavi vienkārši sēdēt un uzņemt informāciju. Informācijas šodienas sabiedrībā ir pārpārēm. Stipri par daudz. Nevienam nav vajadzīga vēl viena 20 minūšu garumā izklāstītas informācijas porcija. Teiksiet – skarbi? Jā, tā ir. Šāda kritiska pieeja palīdzēs runātājiem domāt par iespējām iesaistīt publiku.

Runātājam ir jābūt pateicīgam un arī ļoti atbildīgam par uzmanību, kuru tam ir devusi auditorija. Šāda pieeja ir ļoti svarīga laikmetā, kad ierobežotākais un visgrūtāk pieejamais resurss nav dimanti, nafta vai zelts, bet gan cilvēku uzmanība.

 

Sava bloga ierakstā Tava auditorija – tavs zelts rakstīju par vienkāršiem un efektīviem veidiem kā auditorijā radīt ieinteresētību:

– pasakiet auditorijai, kas tā ir;

– izsakiet apgalvojumu;

– uztaisiet mini aptauju;

– nosauciet cilvēku vārdus;

– atsaucieties uz informāciju, faktiem, sarunām;

– izsakiet pateicību;

– atsaucieties uz līdzīgu klausītāju grupu;

– izstāstiet stāstu, kura varoņi ir klausītājiem līdzīgie.

 

Cilvēku uzmanības piesaiste un noturēšana ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no jomas, kurā darbojaties. Tātad jūsu zelts ir klausītāju uzmanība, jūsu auditorija ir jūsu zelts. Tāpēc attiecieties pret to atbilstoši.

 

5. kļūda – nav plāna B

 

Plānošanas spēks ir ne jau plānā, ko izstrādājat. Kā militāristi mīl jokot – plāns ir derīgs līdz atskan pirmais šāviens. Plānošanas burvība ir radošums un enerģija, kas rodas procesa laikā.

 

planning_strategy

 

Es aicinu nepaļauties uz to, ka tehnoloģijas strādās un ka plānotais saturs neaizmirsīsies. Plāns B varētu būt vēl viens fails ar prezentāciju “mākonī”, izdales materiāli, runātāja piezīmes utt. Tomēr vislabāk, ja jūsu “plāns B” ir improvizēšana. Spēja improvizēt ir spēja būt neordināram. Būt neordināram un nebaidīties no šī fakta. Tik vienkārši. Manā darbā, uzstājoties un vadot dažāda mēroga pasākumus, improvizācija ir ikdienas sastāvdaļa. Tā ir blakusefekts, ar kuru visu laiku jārēķinās. Un lūdzu ticiet man – labāk rēķināties ar to, ka kaut kas neies pēc jūsu skaistā “plāna A”.

 

Tas ir attieksmes jautājums. Ne tik ļoti gatavošanās jautājums. Vairāk gan domu pasaules un emociju vadības jautājums.

 

6. kļūda – slaidi kā špikeris

Es domāju, ka plaši skaidrojumi par šo nav nepieciešami. Cilvēki neiet uz prezentācijām, lai lasītu informāciju no slaidiem. Ja nu tomēr runātājs savu sakāmo liek 1:1 uz ekrāna vai izvieto virkni atslēgvārdu “bulletpoints”  veidā uz slaidiem, jāuzdod jautājums – kā vārdā tas tiek darīts? Runātāja ērtībai?

Vienkārši beidzam šo. Slaidi ir vizuāls medijs.

 

7. kļūda – nav jēdzīga nobeiguma

Savā ziņā tā jau ir kļuvusi par manu sportisku interesi – kā runātājs pabeigs savu uzstāšanos. Vai tiešām tas būs kārtējais “paldies par uzmanību slaids” un mulsais skatiens, kas pauž – “tās ir beigas, vai jums ir jautājumi?”.

 

Manuprāt, uzstāšanās beigas ir gandrīz tikpat svarīgas kā sākums. Prezentācijas nobeigumā iespējamas vairākas iespējas:

– metafora, analoģija, spilgts citāts;

– aicinājums uz rīcību vai domu maiņu;

– īss kopsavilkums par tikko dzirdēto un “takaway” padomi;

– retorisks jautājums auditorijai;

– pateicība par klausītāju līdzdalību un patiess smaids.

 


 

Iespējams, lasot šo visu, uz mirkli aizdomājāties par to kā uzstājieties sapulcēs vai tikšanās reizēs. Tāpat, iespējams, aizdomājāties par to, kā uzstājas jūsu uzņēmuma darbinieki.

Aicinu kopīgi organizēt ievadsemināru par ietekmīgu publisko runu un prezentēšanu jūsu uzņēmumā. Tā ir laba iespēja gūt ieskatu šajā tēmā un noderīgi pavadīt laiku ārpus ierastās rutīnas. Tas aizņems aptuveni 2-3 stundas.

 

Tiekamies?

Informācija: https://runaskursi.lv/trenini-uznemumos/

 


 

Relatīvisms un analoģijas

Rakstot šo bloga ierakstu, esmu Norvēģijā, fjorda krastā. Raugoties uz kalnu ieskauto jūras atzaru, sajūtos niecīgs uz varenās ainavas fona. Šī sajūta mani vedina uz domām par relatīvismu un to,

 

cik ļoti cilvēka uztvere ir saistīta ar bāzi, pret kuru tiek salīdzināta konkrētā lieta, parādība, notikums vai persona.

Esmu vadījis publiskās runas treniņus daudz uzņēmumos. Tajos visi dalībnieki ir prezentējuši dažāda veida informāciju. Kopumā esmu redzējis simtiem prezentāciju par dažādām tematikām. Saistībā ar raksta tēmu jāatzīmē kāda prezentācija, kura iespiedusies atmiņā īpaši spilgti. Tas bija “Rimi Latvija” loģistikas nodaļas darbinieka stāsts par Rimi noliktavu un milzīgo preču daudzumu, kāds caur to “iziet” katru dienu, nedēļu, mēnesi. Kāpēc joprojām atceros šo prezentāciju? Tāpēc, ka tajā tika lietots interesants salīdzinājums – uz slaida tika parādīts dārgas Lamborgini automašīnas attēls, pieminēta šādas mašīnas cena un nosaukts automašīnu skaits, kas katru mēnesi [pārnestā nozīmē] izripo cauri noliktavai.

 

Minētais piemērs ir laba ilustrācija tam, ka “sausus” datus ir iespējams pasniegt interesantā, izklaidējošā un auditorijai salīdzinoši viegli uztveramā veidā.

 

Lieli, absolūti skaitļi, piemēram, miljoni EUR vai simti tūkstoši preču ir sarežģīti cilvēka uztverei. Savukārt dažas automašīnas ir šķietami labāk saprotamas. Saku “šķietami”, jo ikdienā neviens konkrētajā auditorijā ar tādām mašīnām nesaskaras un visticamāk neko daudz par to vērtību nesaprot (zina tikai, ka tās ir ekskluzīvas un ļoti dārgas).

 

Būtiski ir atzīmēt to, ka šāds informācijas pasniegšanas veids ne vien atvieglo uztveri un padara prezentāciju saistošāku, bet arī dod iespēju emociju izsaukšanai auditorijā esošajos cilvēkos. Ja šis “gājiens” tiek veiksmīgi izspēlēts, auditorijā ir tāda kā “Wow!” reakcija. Tas ir labi, jo palielina iespēju ietekmēt auditoriju un vedināt to uz jums vēlamo lēmumu, reakciju utt.

 

Pārsteigums-RunasKursi.lv

 

Aizdomājieties par informāciju, ko prezentēsiet un par vēstījumu, kuru gribat nodot – kas ir tie salīdzinājumi, analoģijas un vienkāršojumi, ko varat pielietot? Esmu drošs, cilvēki mūsdienās nealkst saņemt informāciju, t.i. tie nevēlas tikt vienkārši informēti. Auditorija no jums sagaida efektīvu komunikāciju – viegli saprotamus konceptus, idejas, priekšlikumus vai padomus, atkarībā no konkrētā konteksta.

 

Rakstnieks un dokumentālo filmu autors Jon Ronson savā TED runā pasniedz faktu interesantā, auditoriju tieši uzrunājošā veidā, izmantojot relatīvo skaitļu burvīgo vienkāršību: “Viens no simts cilvēkiem ir psihopāts. Šajā auditorijā ir 1500 cilvēku. Piecpadsmit no jums ir psihopāti.” Lieki piebilst, ka šādā veidā pasniegta informācija rada “Wow!” momentu un spiež klausītāju mentāli iesaistīties, iespējams, jautājot sev – “pag, tas par mani?”. Šī vienkāršā provokācija garantē arī intrigu un vēlmi klausīties tālāko saturu. Auditorija no “parastas” kļūst par motivētu kā ar burvju mājienu.

 

Jon-Ronson-RunasKursi.lv

Jon Ronson | TED

 

Jūs varat pārliecināt savu auditoriju sekmīgāk, ja aizsniedzat ne vien tās prātus, bet arī sirdis.

Domājiet par veidiem, kā emocionāli iesaistīt klausītājus. Neļaujiet datiem un faktiem būt “vieniem pašiem”. Tā vietā ietērpiet tos kontekstā pēc savas izvēles, tādejādi manipulējot ar auditoriju sev vēlamā veidā.

 

Mākslinieks un fotogrāfs Chris Jordan uzstāšanās laikā izmanto oriģinālas pieejas dažādu datu un faktu atspoguļošanai. Runājot par dienas laikā patērēto vienreizējo kafijas krūzīšu apjomu ASV, viņš savā slaidā attēlo krūzītes, kas saliktas viena uz otras un pielīdzinātas Brīvības statujai. “Jēziņ, tas ir nenormāli daudz!” – varētu būt klausītāja emocionālā reakcija. Nākamā šī cilvēka doma, iespējams, būtu par to, kādus konkrētus soļus viņš varētu spert, lai situāciju uzlabotu. Runātājs ar saistošu informācijas pasniegšanas veidu rada interesi un veicina vēlmi rīkoties. Lieliski! Un vienkārši.

 

Chris Jordan | TED

Chris Jordan | TED

 

Mana ilggadīga laba draudzene ir ārste-radioloģe, savas profesijas fanāts. Viņa smagi strādā, savukārt mūsu valsts medicīnas sistēma viņu atalgo pieticīgi. Reiz kādā sarunā mēģināju viņu pārliecināt par privātās ārsta prakses atvēršanu, lai varētu strādāt mazāk, saņemt lielāku atalgojumu un vadīt mierīgāku dzīvi. Nekas nesanāks, – viņa man teica. Metos aizstāvēt savu ideju, bilstot dažādus ar biznesa stratēģiju saistītus argumentus. Viņa pasmaidīja un teica aptuveni tā – “Iedomājies, tu aizbrauc uz autoservisu, jo tavai mašīnai kaut kas klab. Tiek veikta diagnostika un atklāta vaina. Kāda ir Tava reakcija? Tu vēlies zināt izmaksas un saņemt risinājumu – salabotu mašīnu. Taču tā vietā tev atsaka, kā argumentu minot to, ka šī iestāde tikai diagnosticē, tā neveic auto remontu. Radioloģija ir kā auto serviss, kurā veic tikai diagnostiku. Tas nekam neder. Tai ir jābūt integrētai plašākā medicīnisko pakalpojumu procesa ķēdē. Atsevišķi stāvoša tā reti kuru interesēs.”

 

Specifiskas, man svešas nozares būtiskas īpatnības man tika pasniegtas kā uz paplātes, viegli paņemamas. Ārste mani pārliecināja viegli un ātri, lietojot analoģiju no pilnīgi citas, nesaistītas jomas, kuru saprot katrs, kam ir kaut neliela izpratne par automašīnu ikdienas lietošanu.

 

Ir nepieciešams asprātīgums un labas komunikācijas prasmes, lai sarunas laikā “uz sitiena” noimprovizētu un piedāvātu šādu veiksmīgu, ilustratīvu analoģiju, kas palīdz nodot vēstījumu un pārliecināt klausītāju. Gatavojoties prezentācijai, savukārt, jums ir gana daudz laika un konsultēšanās iespēju šādu analoģiju atrašanai vai ideju ģenerēšanai datu pasniegšanai relatīvā, viegli uztveramā veidā. Neslinkojiet un spiediet sevi izdomāt! Tā arī pašam būs krietni lielāks gandarījums un aizrautība par konkrētās informācijas pasniegšanu. Klausītāji sajutīs jūsu attieksmes – degsmi, ticību lietai un patiesu vēlmi, lai izklāstītais koncepts vai ideja būtu uztverami.

 

Atcerieties, ka viss ir relatīvs, arī jūsu rīcībā esošā informācija.

Novēlu, lai jūsu prezentācijas klausītājiem ir saistošas, viegli uztveramas un tādas, kurās laiks paiet nemanot! Albertam Einšteinam šajā sakarā bija, ko teikt:

 

“Sit with a pretty girl for an hour, and it seems like a minute. That’s relativity.”

 

Ko patiesībā nozīmē pasākumu moderēšana?

Teikšu bez lielīšanās un tomēr arī bez liekas kautrības – es saņemu komplimentus pēc katra pasākuma, kuru vadu. Droši vien piekritīsiet, ja teikšu, ka tā ir lieliska sajūta. Tādos brīžos parasti mulsi smaidu, saku paldies un, it kā aizbildinoties, attraucu:

“Jā, man labi sanāk, jo man ļoti patīk šis darbs – pasākumu vadīšana.”

 

Pasākumu-vadītājs-RunasKursi.lv

Oskars Priede

 

Es nevadu ballītes. Mana joma ir lietišķie pasākumi. Es nodrošinu plūdenu un interesantu dažādu semināru, konferenču un diskusiju norisi. Līdz ar iepriekš pieminētajiem komplimentiem, itin bieži saņemu jautājumus par to, kā man tas sanāk un kā to var iemācīties. Šie jautājumi mani uzvedināja uz domas par to, ko patiesībā nozīmē darbs – pasākumu vadīšana? Kas nepieciešams, ko drīkst un bez kā neiztikt? Par šo un citiem jautājumiem pasākumu vadīšanas sakarā lasiet turpmākajās rindkopās.

 

Ja runā par šo tēmu, ir jāatceras zelta likums – moderēšana ir pasākumu virsvadība.

Pasākumu vadīšanas labā prakse nosaka to, ka semināra vai konferences moderators nodrošina auditorijas iesaisti, rūpējas par runātāju labsajūtu, kā arī realizē organizatoru nosprausto mērķu sasniegšanu.

 

Iespaidīgs atbildību saraksts vienam cilvēkam, vai ne? Papildus šim sarakstam pieminēšu vēl vienu aspektu – ja jūs vadāt pasākumu, jūs uztver par šī pasākuma organizatoru. Tas nekas, ka, iespējams, esat vienkārši noalgots pildīt šo vienu lomu un ne par ko citu neatbildat. Jūs esat pasākuma seja. Starpbrīžos jums vaicās pasākuma runātāju kontaktus, tehniska rakstura informāciju par konferences materiālu pieejamību un galu galā – par kafijas paužu norisi. Kā jau vienojāmies – jūs esat pasākuma seja. Tas nozīmē, ka jums jābūt gatavam šādu informāciju sniegt vai vismaz norādīt uz pareizo virzienu (cilvēku).

 

Pasākumu vadīšana, ticiet man, ir DARBS. Pie noteiktiem apstākļiem, prasmju un talantu kombinācijas tas ir aizraujošs, sirdi sildošs un emocijām bagāts darbs.

 

Uzņemoties šo atbildību, jāatceras, ka, lai sekmīgi vadītu pasākumu un pienācīgi izdarītu uzticēto, nepieciešamas sekojošas prasmes:

–  lieliskas runas spējas attiecīgajā valodā;
–  nedalīta uzmanība runātājiem un kaut vai nelielas zināšanas un spēja orientēties noteiktajā tematikā;
–  nebaidīšanās improvizēt;
–  jokot un izmantot atbilstošu humoru;
–  būt uz viena viļņa ar auditoriju vai apzināti to “skaņot” uz sava viļņa.

 

Apmeklējot pasākumus, es vēroju to moderatorus, analizēju viņu veikumu un attieksmes. Tas ir tā kā ventilācijas sistēmu inženieriem – viņi nevar ieiet lielveikalā un nepaskatīties griestu virzienā. Profesionālie ieradumi, tā teikt. Cik vien objektīvi tas vispār ir iespējams, vēroju arī pats sevi, kad pildu pasākuma vadītāja pienākumus. Noteikti veicu pēc-pasākuma analīzi par to, kas man izdevās un par to, kas vēl būtu uzlabojams. Balstoties uz atziņām par citu moderatoru sniegumu un personisko pieredzi, viennozīmīgi secinu:

pasākuma vadītājam ir jābūt personai, kurai patīk būt uzmanības centrā.

Spotlight

 

Nav svarīgi, vai jums bērnībā bijis uzmanības deficīts un nu šo trūkumu kompensējat, vai arī ir citi iemesli, kāpēc atrašanās prožektoru gaismā jums ir tīkama, būtiski ir šajā situācijā, kad jūs viens runājat, desmiti vai simti jūsos klausās, justies ērti un savā ziņā pat IZBAUDĪT to.

 

Protams, jāatceras, ka pasākuma dalībniekiem nepatiks sevī iemīlējies un augstprātīgs moderators, tāpēc narcismam jābūt netverami labi izsvērtam, lai tas kalpotu tikai kā pašpārliecinātības avots, kas palīdz uzvesties kā pasākuma saimniekam. Viesmīlīgam, bet tomēr saimniekam.

 

Es domāju, sekojošais slavenas rokgrupas solista citāts ļoti labi papildina manu domu gājienu: “If you were completely of sound mind you would not need 70 thousand people screaming, I love you, the night to feel normal.”, Bono, U2.

 

Koncerts

Bono, U2 solists

 

Tipiska konference ilgst no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, tātad pilnu darba dienu. Tā kā vadīt pasākumu nozīmē būt 100% tajā iekšā, pēc pieredzes apgalvošu, ka tas ir fiziski un mentāli smags darbs. Darīt šo darbu vajag TIKAI, ja tas sagādā prieku un baudījumu. Sev un apkārtējiem.

 

Ko sagaida klausītāji

Gatavojoties runai, runātājam parasti ir skaidrs, par ko runāt. Ir informācija, ko pasniegt un, iespējams, runai ir mērķis un vēlamais iznākums, iecerētais rezultāts. Šāda kombinācija vieš cerības, ka publiskā uzruna būs izdevusies. Gan es, gan citi publiskās runas treneri vienā laidā runā par to, ka laba runa ir tāda, kurai ir mērķis, no kuras runātājs sagaida konkrētu rezultātu un kura saturiski ir atbilstoša temata aktualitātei.

 

Vienmēr (es uzsveru – vienmēr!) būtu jāatceras, ka jebkurā prezentācijā, jebkurā publiskajā uzrunā teiktais nesakrīt ar dzirdēto. Citiem vārdiem – nav tik būtiski, ko sakāt, būtiski ir tas, ko viņi dzird.

 

Runātājam, kad tas plāno runu, ir būtiski domāt par auditoriju un par to, ko tā no visas dzirdētās informācijas pa īstam dzirdēs. Vai pat vēl būtiskāk – ko tā gribētu dzirdēt.

 

Manuprāt, ir vērts “noregulēt” savu vēstījumu atbilstoši kādai no klausītāju tipiskajām gaidām (expectations):

 

1) Izklaidē mani!

Tikai nesakiet man, ka šo jau nezinājāt iepriekš! Kopš senās Romas laikiem ir pilnīgi skaidrs – dodiet ļaudīm maizi, vīnu un izklaidi (izpriecas). Tādā vai citādā formā tas ir spēkā arī šodien. Mēs esam uz šīs pasaules, lai baudītu dzīvi un lai labi pavadītu laiku. Noteikti ir arī cita nozīme mūsu eksistencei šeit, taču ņemiet vērā – ja spēsiet aizraut publiku tā, ka tai laiks paies nemanot, tiksiet novērtēts(a) kā labs runātājs(a).

Šī pieeja noteikti ir kaut kas vairāk par jokošanos un klauna pieeju publikas izklaidēšanā. Lietišķajā vidē labi iederēsies krāsaini stāsti, “biznesa anekdotes”, vizualizēšanas (“uz mirkli iedomāsimies, ka..”), ekrānšāviņi ar amizantiem klientu e-pastiem slaidos, interesanti statistikas dati, pārsteidzoši fakti, īsi un aizraujoši video materiāli, interaktīvas spēles vai aptaujas, viktorīnas, kā arī biznesa keisi (no angļu valodas: case – gadījums, lieta, apstāklis).

 

2) Iemāci man kaut ko jaunu!

Bet protams! Man personīgi ir tā – ja esmu atnācis uz prezentāciju vai semināru (kaut veselu dienu garu semināru) un no tā aizeju ar vismaz vienu jaunu ideju vai atziņu, es jūtos kā ieguvējs. Jūs noteikti zināt savā jomā kaut ko tādu, ko vairums jūsu klausītāju nezina. Pastāstiet viņiem par to un tas tiks novērtēts. Vienkārši.

 

3) Iesaisti mani!

Auditorija, ja tai sākumā uzdod jautājumus vai kā citādi mēģina to iesaistīt, ir samērā rezistīva, tā nevēlas iesaistīties. Taču, ja runātājs pierāda, ka runas saturs un pasniegšanas forma ir klausītāju uzmanības vērta, pastāv liela iespēja, ka klausītāji iesaistīsies, t.i. tie atbildēs uz jautājumiem, dalīsies savas pieredzes stāstos, uzdos jautājumus un citādi veidos sarunu ar runātāju. Lieliska situācija, kas ļauj prezentāciju padarīt par vērtīgu pieredzi tās klausītājiem un arī pašam runātājam. Vai to var tā izplānot? Ne gluži. Vai var uz to tiekties, lai tas izdotos? Noteikti!

 

Pēdējais jautājums šīs tēmas sakarā Jums – kuru no klausītāju gaidām piepildīsiet?

Vai varbūt nemaz nav jāizvēlas, jo savā prezentācijā – gan izklaidēsiet cilvēkus, gan iemācīsiet tiem kaut ko jaunu, gan iesaistīsiet tos aktīvā līdzdarbībā..